* * *

rakstīja

Mēs sēdējām pusapjumtajā restorāna terasē. Saule ne par daudz, ne par maz, spirgts vējiņš, laiks caur caurēm atbilst prasīgajam vērtējumam: “Ideāls”. Pārmaiņus runājam par darbu (kā jau kolēģi), par dzīvi un par pusdienu radīto labsajūtu.

— Laba cūka, tieši tik asa, kā es vēlējos. Kā tavas garneles?
— Mazliet par daudz mīklas un par maz garneļu, bet priekš pseidoaustrumu restorāna ir pilnīgi pieņemami. Katrā ziņā manu akūto kāri pēc tīģeŗgarnelēm noteikti remdē.

— Mēs esam buržuji. Tu apzinies, ka mēs vienās pusdienās noēdām vairāk, kā daži mūsu līdzpilsoņi nopelna dienā?
— Neuztraucies, šī gan jau ir mana vienīgā ēdienreize dienā, tā ka nav nemaz tik traki. — Pēc pauzes. — Bet buržuji gan mēs esam, tur es tev piekrītu. Mīlēt darbu, ko dari, vispār ir buržujisms.

2012.gada jūlija sākumā.

Brīži, kuŗu dēļ vērts dzīvot

rakstīja

Sēž cilvēks, tāds nopients, domās iegrimis. Dzīves īpatnība, kuŗu viņš nekad nav vēlējies afišēt, atkal ir negaidot un, iepriekš nebrīdinot, tikusi atgādināta, turklāt visnotaļ publiski. Nav jau tā, ka viņš to varētu ietekmēt, tomēr neomulīgi. Tā nav no lietām, kas darītu kādu laimīgu vai pielūgtu, tā ir kā trešā kāja — sabiedrībā par ne īsti labu atzīta lieta, ar kuŗu piedzimt, to neizvēloties, un vienīgais, kas atliek cilvēkam, ir ar to sadzīvot.

Mūsu citkārt tik ierastajā labdabīgo smieklu noskaņā es nosaku: — Neuztraucies, es tak nesākšu par tevi domāt sliktāk tāpēc, ka tev ir trešā kāja. Man taču pašai ir līdzīga!

Cilvēks paceļ galvu un mazliet pasmaida. Ir labāk. Es pieminu vēl to, ka manai trešajai kājai patiesībā ir vismaz seši pirksti… Mjā, viņējai gan ir divi ceļgali… Pēc brīža mēs runājamies par trešajām kājam ar līdzīgu vieglumu kā par mīļākajiem tējas paveidiem.

Tie ir brīži, kuru dēļ ir vērts dzīvot. Tieši šie tik ļoti kā nevieni citi, lai gan vispār es esmu gan drusku gudra, gan drusku talantīga, un dzīve mani laik’ pa laikam aplaimo ar dažādiem atzīstamiem panākumiem, un trešās kājas eksistence ir pataloģija.

2012.gada jūnija sākumā.

* * *

rakstīja

Vecāks nespēj pamanīt, ka esi jau pieaudzis? Aizdod viņam naudu.

2012.gada pavasarī.

Nakts autobuss

rakstīja

Rīga, otrdienas vakars. Pēdējais iekšpilsētas autobuss virzienā uz Juglu. Nevienādiem intervāliem trīs vai četri spēcīgi sitieni pa stiklu. Skaņas avots ir kaut kur autobusa vidū sēdošais puišu četrinieks.

— Sitam stiklus, es gribu sist stiklus!
— Nē, tagad uzreiz nē, drusku vēlāk…

Garāks klusuma brīdis, tad vēl viens blīkšķis, spēcīgāks. Priekšējos krēslos sēdošās sievietes bailīgi atskatās.

— Nu nē, pagaidi, ka tev saka! Izkāpsim no autobusa, tad.
— Davai, sitam stiklus!
— Tagad nē, bļaģ! Aiziesim pie tevis un tur sitīsim!

Sist gribētājs apmierināts, viens no līdz šim sarunā neiesaistījušās kompānijas daļas tā kā aizrijas, kā šķauda vai klepo, nevar saprast.

Autobusa priekšplānā gadus 60 vai pat vairāk vecs večuks cītīgi mēģina risināt sarunu ar trim bariņā sasēdušām vidusskolniecēm, kuŗas tik pat cītīgi mēģina atkratīties no nelūgtā veča.  — … — Lai top gaisma-āā! — nobļaujās viena no meitenēm un spīdina uz visām pusēm telefonā iemontēto lampiņu. Visvairāk večukam acīs.

Pie Šmerļa iekāpj viens vienīgs pasažieris — neliela auguma nenosakāma dzimuma cilvēks vatētā, zilā vējjakā ar labi atpazīstamu baltu uzrakstu uz muguras. Sekundes simtdaļā no autobusa izšaujas gan puišu četrinieks, gan vīrs, kam tapa gaisma, gan viena no meitenēm. Iekāpušais apsēžās brīvā krēslā stūŗī pie durvīm.

Abas autobusā palikušās vidusskolnieces saskatās: — Kur viņa? Mums taču tikai nākamajā… — Bet labi, ka tas vecis izkāpa, fūuuu… — Re, skaties, rekur viņa jau iet. Ceļamies, tūlīt jau arī jākāpj. Ak Dievs, kontrole! Tu nopīkstināji talonu? Tu nopīkstināji?! Es vairs neatceros, vai es nopīkstināju! Man tā reizēm gadās… Tā taču var gadīties! Es vienreiz līdz pat VEFam aizbraucu un tikai tad atcerējos, ka esmu aizmirsusi nopīkstināt! Bet tur nekā slikta nebija, man bija mēnešbiļete, viss kā vajag! Es tikai aizmirsu nopīkstināt! Es tikai… !!! …

Cilvēks zilajā jakā savā krēslā centās savilkties vēl mazāks un neuzkrītošāks.

2012.gada aprīļa vidū.

* * *

rakstīja

Viņa sēdēja pie datora un lasīja transhumānistu diskusijas. Vai varbūt futūristu? Nosaukumam gan nav nozīmes, visu izšķiŗ saturs. Ideja, kas bija viņu aizķērusi, bija par ģimenes uzbūvi — par iespēju izvēlēties, kādi būs tavi bērni. Vai vecāki.

Šī doma ir valdzinoša, jo aizskaŗ cilvēku slēptās (vai ne tik ļoti) bailes no neizdošanās. Viņa gluži labi zināja šīs sajūtas — vispirms bažas par to, vai tu būsi gana laba māte, vai nepieļausi muļķīgas kļūdas, kas radīs traumas, sagraus augošo cilvēku gribasspēku, spēju komunicēt ar citiem cilvēkiem, tad bailes no neārstējamām slimībām un citiem iedzimtiem trūkumiem, un visbeidzot izmisuma domas, ka tavs bērns varētu kļūt par kādu no tiem cilvēkiem, no kuŗiem tu visvairāk, visvairāk vairies un baidies. Lai vai kas tas arī būtu. Papildus valdzinājumu piešķīra tas, ka viņa zināja arī gana daudz cilvēku, kuŗiem ģimene bija ievērojami nodarījusi pāri un ievērojami apgrūtinājusi dzīvi — vislabāko nodomu vadīta, bet neizprotot atšķirīgas vajadzības.

Viņa aizdomājās par savu ģimeni. Ģimenes centrālais loceklis mēdza atgādināt, ka ģimene ir to cilvēku kopums, kuŗiem vajag dot vēl vienu iespēju tad, kad domstarpības/dusmas/aizvainojums ir tik stiprs, ka ārpusģimenes cilvēkiem iespēja vairs netiktu dota. Realizēt šo ieteikumu reizēm bija tik sasodīti grūti.

Viņa pārcilāja prātā tuvākās ģimenes statistiku — viens bija galīgi neciešams, ciešamu attiecību uzturēšana ar viņu bija īsts trakonams. Viens bija patiesi iedvesmojošs, bez viņa dzīve būtu daudz skumjāka un pelēkāka, tāpēc viņa šādu cilvēku meklētu kā dārgakmeni. Tad viens bija viņas mīļš draugs, bet tik ļoti introverts, ka nebūdami ģimenes locekļi viņi diez vai būtu iepazinušies tuvāk par “Sveiki — Labdien” līmeni. Vismaz divi bija no viņas ārkārtīgi atšķirīgi, gandrīz kā diena pret nakti. Ar šiem cilvēkiem attiecības uzturēt bieži bija grūti, jo domu gājienu atšķirības sadzīves sīkumus varēja pārvērst par kārtīgām katastrofām, tomēr tieši no viņiem nāca zināšanas un idejas, kuras viņa citādi nekad… nebūtu iedomājusies meklēt. Ja šie divi nebūtu viņas ģimenes locekļi, bet viņa tos satiktu kaut kur sabiedrībā, viņa no tiem tik rūpīgi vairītos un sargātos, ka nekad neiepazītu tuvāk, un tad kāda daļiņa pasaules ideju bagātības viņai paliktu nepiejama.

Idejas un zināšanas viņa mīlēja vairāk nekā baidījās no neizdošanās vai alka drošības sajūtu.

2012.gada aprīļa sākumā.

* * *

rakstīja

Starpība starp reliģiju un dzīvi šeit ir tāda pati, kāda starp matemātiku un fiziku – viena bezgalība. Iespēja sasniegt ko absolūtu.

Sen, daudzus gadus atpakaļ. 

* * *

rakstīja

Galvā nedaudz zummēja no izdzertā ruma, tomēr domas šķita neplānoti skaidras. Tā nu viņa gulēja vēl neaizmgusi, iespējams, skatījās sienā, lai gan bija tik tumšs, ka sienu viņa neredzēja, un domāja.

Domāja par visu ko, par dzīvēm, par cilvēkiem, par hormoniem, par seksu, drusciņ par sievietēm, bet pamatā tomēr par vīriešiem. Par vienu, kuŗu viņa visaptveroši dievināja. Par dažiem, ar kuŗiem viņa tīri labprāt, nē, pat ļoti gribētu pamīlēties. Tur gan dažos gadījumos varētu patraucēt, ka kādam ir sieva, citam – meitene, tomēr tā īsti tas viņu neuztrauca. Lai jau paši domā, kā, viņprāt, ir labāk, viņa tak nevar izdomāt visu vietā. Lai gan interesanti, ka arī Teo bija potenciāls, kas varētu raisīt viņas simpātijas, tomēr viņa gadījumā viņa nekad neko nebija mēģinājusi pasākt tieši sievas dēļ. Vēl vairāk, viņa aizliedza sev par to domāt un apzināti izvēlējās rīcības modeļus, kas nebūtu traktējami kā pavedinoši.

Atbilde viņu apstulbināja — tas nebija augstākās pakāpes savtīgums un izdevīgums, kā viņa līdz šim sev to bija pamatojusi, jo Teo spēja viņai palīdzēt tā, kā reti kuŗš cits, tāpēc būtu muļķīgi sabojāt attiecības.

Viņa izvēlējās nemēģināt pavedinat Teo, jo viņa Teo mīlēja — savā savdabīgajā veidā, kā jau visus savus labākos draugus. Viņa aizstāvētu Teo pret visu, pret ko būtu nepieciešams — pret citplanētiešiem, čučmekiem, urlām un visu, kas vien nāktu priekšā, un arī pret viņa saulainās laulības apdraudējumiem. Viņa bija redzējusi, kā katru reizi sāk smaidīt Teo acis, kad viņam piezvana sieva. Bet viņa nebija nelaimīgi iemīlējusies. Vēl vairāk — viņa nekad nebija tāda bijusi arī agrāk.

Viņa un Teo bija draugi, kas varētu kopīgi iet partizānos. Viņa nebija  šo faktu pamanījusi jau gadiem — sasodīts, kā?! — jo viņas un Teo mijiedarbība bija daudzejādā ziņā savādāka kā ar citiem draugiem. Bet šovakar viņa uz kopīgo pamatu savas attiecībās ar draugiem paskatījās pietiekami vispārināti, lai tajos beidzot ieskaitītu arī Teo.

Tā nu viņa sev bija atradusi arī atbildi uz pasauli nodarbinošo jautājumu, vai ir iespējama draudzība starp vīrieti un sievieti. Pat divas atbildes. Interesants dzēriens tas rums.

2012.gada februāŗa vidū. 

* * *

rakstīja

Biologi esot sapētījuši, ka ķīmija, kas izraisa iemīlēšanās sajūtas, pēc trim gadiem beidz darboties. Kur ir mani apsolītie trīs gadi, sasodīts?! Kur?!

Skaistums sāp, kad ir neaizsniedzams. (I.Ziedonis.)

Bet atteikties arī nav iespējams — vēlēties, kaut tas nekad nebūtu noticis, kaut nebūtu satikts, kaut nebūtu sakritis tas sasienošais skatiens, kaut es būtu pagriezusies un aizbēgusi vēl pirms. Tik daudz jaunu pasaules šķautņu esmu ieraudzījusi, tik daudz jaunu skatupunktu un zināšanu. Ja Tu redzi tik skaistu mākslas darbu, ka sāp, ka nevari uz to lūkoties katru dienu, vai Tu vēlēsies, kaut nebūtu to redzējis? Es to nevaru, man nav tāda spēka. Tā būtu vislielākā zaimošana. Zināšanas ir dievišķas, un šīs pat nav plikas zināšanas, tas ir kaut kas lielāks un plašāks, pasaules skatījums varbūt. Ir iepazīts jauns veids, kā atpazīt acu priekšā afišējušos kādu no dievišķā skaistuma šķautnēm. Un tā vairs neesmu vecā es, tā ir jau kvalitatīvāka entītija, kas sajēdz ko vairāk.

Un tomēr skaistums sāp, kad ir neaizniedzams.

2012.gada februāŗa sākumā. 

Klavieres

rakstīja

Pasaule kā atvērtas klavieŗes guļ zem manu pirkstu galiem. Bet atšķirībā no klavieŗēm šai pasaulei es zinu dažas taustiņu kombinācijas, kas rada mūziku.

2012.gada 16.janvārī.