Viņa tupēja uz daudzstāvu biroju ēkas jumta malas Jaunajā Teikā. Drīz būs jādodās tālāk, bet šobrīd bija tieši tik daudz laika, lai pavērotu saulrietu. Plaša, dzeltena debesu josla ar dažiem netīri pelēkiem mākoņiem, pamale oranžrozā, virs galvas — zilpelēks. Subjektīvi, un tomēr viņai likās, ka Rīgas saulrieti ir skaistāki kā jebkur citur redzētie. Blakus otras daudstāvenes fasādē redzams alternatīvais riets — tur debesis atspīd savdabīgi tumšinātas, tāda kā maza paralēlā pasaule. Krāsu bagātība, kuŗas niansēm netuŗ līdzi vārdos formulējami apraksti. Mašīnas, liels tilts, sliežu lauks un cilvēki ir tālu lejā, te augšā ir miers un klusums, plašums, absolūta brīvība.
Vēls rudens, uzpūš tāds kā paass vējš, tomēr nesalst. Viņa paskatās uz saviem pie krūtīm pievilktajiem ceļiem un mazliet izkustina rokas un spārnus, lai netirpst. Mugurā viņai ir tumši pelēks lidotāju kostīms, pieguļošs, bet biezs un silts. Pāris toņus tumšāks par spārniem.
Nevar tik ilgi notupēt nekustīgi, viņa sāk knosīties. Mazliet pastaipa rokas, mazliet pavēcina spārnus, mazliet pagroza plecus… Pag, spārni… kā var izkustināt muskuļus pie spārnu savienojuma ar muguru?… Hmm… Pag… Kā anatomiski ir uzbūvēti viņas spārni?
Pa logu spīd iekšā vasaras saule, acis ir miega pilnas, viņa guļ savā gultā, vismīļākajā vietā, un tomēr ir tik ļoti, ļoti žēl. Cilvēki nelido. Ne jau tik brīvi.
2012.gada vasarā.