* * *

Viņa bija draņķīgs, neprofesionāls sisadmins, un viņa to zināja. Viņas risinājumi bija vājprātīgi un nepamatoti, viņa bieži nezināja pat pamatlietas, nemaz nerunājot par monitoru balstīšanu uz vecām grāmatām, adrešu rakstīšanu ar līmlenti uz ierīcēm un tamlīdzīgiem aprisinājumiem. Todien viņa mēģināja paslēpt tīkla vadu aiz mēbelēm tā, lai neviens nenosistos, tas īsti neizdevās bez santehnikas līmlentes, jo normālo vadu stiprinājumu nebija kur dabūt neviena paša. I’m not the admin this place needs, I’m the admin it deserves, viņa domās pārfrāzēja Nolana Betmenu. Bet nu nopietni. Tas, ko šai vietai vajadzēja, bija cilvēks, kas saprot, ko dara. Bet bija tikai viņa, kas pa vidu citām lietām reizēm mēģināja kaut ko kaut aptuveni pielabot vai sakārtot lietas ērtāk. Vai vismaz uzslaucīt ūdeni, kas nez kāpēc bija uz grīdas un lēni zagās uz serveru pusi.

2019. gada marta vidū.

* * *

Diez kā tas būtu, ja emocijas varētu izliet kā krāsu miksli?… Kādā krāsā būtu šis neskaidrais plūdums, kam īsti neizdodas pat konkrētu vārdu piešķirt?

Nu vismaz labi, ka ir mūzika.