Leija kūsāja dusmās. Viņa plīvojošiem matiem skrēja pa kāpnēm. Vēl viens stāvs un vēl viens, beidzot jumts jau ir klāt un viņa ir brīva. Leija dusmās spārdīja betona un vēl kaut kāda jokaina materiāla lauskas, kuru te uz pamestās pusceltās mājas nebija mazums. Tās krītot lejup radīja tādu specifisku sajūtu, kas parasti atviegloja. Parasti. Šoreiz ne līdz galam.
Leijas dusmu iemesls bija kāds atgadījums Attīstības centrā jeb skolā, ka to novecojušā vārdā mēdza dēvēt tā apmeklētāji un iemītnieki. Leija šo centru apmeklēja jau desmito gadu, šis arī bija viņas pēdējais tajā. Attīstības centru varēja apmeklēt jebkura vecuma cilvēks (un ne tikai cilvēks), tajā apgūstot sev interesējošās un nepieciešamās zināšanas. Pasaulē šādu attīstības centru bija ļoti daudz un praktiski nebija ierobežojumu jautājumus, kas saistīti ar mācīties gribētājiem no dažādām pasaules malām, tādēļ tajos ļoti stingri kontrolēja dažādus drošības jautājumus, piemēram, strikti ierobežotas tika dažādas biedrošanās un apvienību veidošanas, kā arī daudz ko citu. Protams, šie ierobežojumi bija attiecināti tikai uz laiku, kas tiek pavadīts attīstības centrā, tāpēc Leijai tas viss likās muļķīgi. Bet viņa par to pārāk neuztraucās, jo neba jau tā bija vienīgā lieta, ar kuru viņa atšķīrās no vairākuma.
Leija trakoja vēl krietnu brītiņu, kamēr dusmas bija daudzmaz rimušās. Tad viņa sāka domāt, ka vajadzētu tā kā doties mājās, jo nu jau ar saviem dusmu izvirdumiem viņa neapdraudēs mājiniekus. Leija sāka pētīt uz rokas esošo pozicionētāju – vajadzēja noskaidrot, pirmkārt, cik ir pulkstenis (varbūt pa ceļam var vēl kaut ko paspēt) un, otrkārt, kādā virzienā ir mājas. Izrādījās, ka laika ir tik vien lai lēnā garā aizlidotu mājās, piedevām pa ceļam vēl nez kādēļ uzrādīja stipru vēju un krusu. “Kaut kas traks,” nodomāja Leija, “tas taču ir pavisam tuvu, bet te vispār vēja nav, nemaz nerunājot par kaut kādām vētrām! Cerams, ka nav sabojājies…” Uz rokas esošais pozicionētājs Leijai bija ļoti mīļa mantiņa – kaut arī ne pats jaunākais modelis, tomēr tam bija gandrīz visas, Leijasprāt, vajadzīgās funkcijas un extras, pat modinātājs.
Leija sakoncentrēja domas uz pacelšanos. “Aiziet jūriņā! Paskatīsimies, kas ar to vēju!” Palidojusi krietnu brītiņu, meitene pārliecinājās, ka pozicionētājs nav melojis tikai daļēji– tiešām sākās spēcīgs vējš, taču no krusas ne miņas. Taču tas nekas – Leija taču bija dzimusi lidotāja un ne ar tādām vētrām vien tikusi galā. Tomēr domas atkal un atkal atgriezās pie Attīstības centrā notikušā – Leija bija sastrīdējusies ar kādu savas mācību grupas biedru un dusmās gandrīz vai viņam “uzlidinājusi” uz galvas iespaidīga izmēra skapi. Bet to nedrīkstēja vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, Attīstības centrā nedrīkstēja fiziski kādu iespaidot (vienīgie izņēmumi reizēm bija cīņu mākslu nodarbības), bet ne jau tas bija galvenais. Leija patiesībā nebija cilvēks, t.i. Homo Sapiens, bet viņa to negribēja skolā atklāt. Viņa piederēja pie radījumu grupas, kurus daļa zinātnieku klasificēja kā Homo Mentals. Homo Mentals pēc ārējās uzbūves no cilvēkiem praktiski neatšķīrās, taču viņi prata izmantot un ietekmēt psihisko lauku. Šī ietekmēšana visbiežāk izpaudās kā dažādu priekšmetu (arī sevis paša, ka Leijas gadījumā) “lidināšana pa gaisu”. Dažādiem šis grupas pārstāvjiem gan šī iezīme bija dažādi stipri izteikta, tāpēc mentaliešus no H.Sapiens reizēm bija grūti viennozīmīgi nodalīt un zinātnieki par to, vai viņi ir vai nav (un ja nav, kam tad ir?) cilvēku rasei piederīgi. Neskaidra bija arī mentaliešu izcelsme – viena teorija apgalvoja, ka viņi ir cilvēku rases nākamā attīstības pakāpe, cita atkal, ka mentalieši ir vairāku diezgan iespaidīgu 21. gs. kodolkatastrofu sekas un drīz izmirs un tā tālāk un tā joprojām. Kamēr zinātnieki strīdējās, tikmēr izrādījās, ka mentaliešu “spējas”, ka to sauca fantastikas mīļotāji, ir ģenētiskā ceļā mantojamas, turklāt no paaudzes paudzē apm.75% gadījumu pastiprinājās. Tā nu mentalieši izmirt vismaz pagaidām netaisījās, taču diezgan bieži izvēlējās savu piederību neafišēt, jo lielākajā daļā Homo Sapiens sabiedrības trūka informācijas par mentaliešiem, tādēļ no tiem mēdza baidīties un izvairīties vai arī tos pārmērīgi dievināt kā augstākas būtnes, kas arī reizēm bija traucējoši…
Apmēram pēc 20 minūtēm Leija jau gāja iekšā pa savas mājas durvīm. Bīp, bīp! Bīp, bīp! Nu kas tad atkal tas, Leija nosodījās. Kārtējo reizi nebija nostrādājis durvju sensors. Leija gar ekrāniņu ailes kreisajā pusē novicināja delnas locītavu ar pozicionētāju. Pīkstoņa apstājās, un uz ekrāniņa parādījās pēc kārtas 2 uzraksti: “Sorry. Welcome home.” un “Power supply disturbance. Battery Low.”. Pēdējais bija izskaidrojums, kāpēc sensors tik slikti darbojās. Māja vispār regulāri ir kaut kādi energotraucējumi, nodomāja Leija. Bet gan jau patēvs tiks galā. Tagad jāiet gulēt, miegs nāk kā ūdens.
***
Bija apmēram 5 no rīta pēc Griničas laika, (vietā kur dzīvoja Leija, tad bija vidēji agrs rīts, apmēram tāds kā Griničā 7:00) kad Leija savā gultā sāka svaidīties šurpu turpu. Pēc brītiņā viņa pamodās un secināja, ka ir taču vēl šausmīgi agrs! Kāpēc gan ir pamodusies, viņa uzreiz nevarēja saprast, bet pēc pārdomu brītiņa lēnām, fragmentāri atausa atmiņā redzētais sapnis. Sākumā viņa bija staigājusi pa kaut kādu siltu un gaišu vietu, kaut ko darījusi, bet tad viss it kā pārtrūka, viņa pēkšņi atradās kaut kādā drūmā vietā un ausīs skanēja palīgā saucieni… Un kas tur tālāk bija? Leija lāgā nevarēja atcerēties. Kliedzieni sastāvēja tikai no viena vārda “Palīdzi!”, bet nez kāpēc likās, ka tie bija adresēti tieši viņai… Vienu brīdi īsu bija redzams, kas kliedz, un stāvs nez kāpēc likās tāds pazīstams…
“Leija, neaizmiedz tak ar degunu tējas krūzē!” meitenei, kad tā sēdēja virtuvē pie galda, aizrādīja māte, kura slaucīja grīdu, un pie šiem vārdiem Leijas ķeblītis kopā ar viņu pašu pacēlās apmēram 35cm no zemes. Leijas māte arī bija mentaliete, turklāt viņa nepārtraukti trenēja savas spējas. Viņai sevišķi labi sanāca dažādu apkārtnē esošu priekšmetu pārvietošana un meklēšana (“Tas ir gaužam vienkārši, saulīt! Iedomājies savā rokā lietu, kuru gribi atrast, un koncentrē gribu, lai tā tur tiešām būtu!” – cik bieži gan Leija nebija dzirdējusi šo teikumu adresētu Paulīnei).
“Mammu? Vai mēs varam telepātiski sazināties?”
“Kas tad nu, lielais kontroldarbs Attīstības centrā?”
“Nē! Es teorētiski painteresējos. Nu zini kā – man padodas lidošana, tev lietu pārvietošana, bet mums abām diezgan labi meklēšana…”
“Mjā, katram mentalietim jau ir savas stiprās puses, bet par tiešu telepātiju neesmu neko dzirdējusi… Ir dzirdēts, ka daži varot drusku parakāties ļoti tuvu stāvošu cilvēku domās, ja tie īpaši nepretojas, bet tas esot diezgan sarežģīti – domas jau nav grāmata, ko no viena gala sāc un lasi, bet baigais kišmišs…”
“Jā, to es arī esmu dzirdējusi, bet vai ir iespējams nodot savas domas kādam citam??”
“Es nezinu nevienu, kas būtu par to simtprocentīgi pārliecināts, tās drīzāk ir leģendas, ko izdomā garlaicības māktie, tāpat kā no katra kakta uzglūnošie spoki un parādības!”
Vēlāk, sēdēdama Attīstības centra solā un ar neko nemanošu sejas izteiksmi skatīdamās pa logu, Leija atkal pārdomāja sapni. No viens puses, ja tic mātei, tad tās ir pupu mizas, bet no otras puses, kaut kas viņu tomēr nelika un nelika mierā…
Sapņi ir zemapziņā uzkrāto apzināto un neapzināto faktu smadzenēs izdarītās analīzes rezultāts, kas kodētā veidā pie cilvēka apziņas nonāk miega laikā. Apmēram tāda ir pašlaik zinātnieku atzītā sapņu definīcija, vismaz tik daudz Leija atcerējās, bet visas pārējās domas galvā bija tādas kā sapinušās un apmaldījušās. Principā cilvēki uzskatīja, ka sapņu rašanās mehānisms un nozīme ir diezgan labi izpētīti, bet par mentaliešiem (un viņu sapņiem) savukārt ziņu bija stipri maz un pretrunīgas, tāpat kā par psihisko lauku. Puslīdz skaidrs bija tikai viens – tā kā spēju ietekmēt psihisko lauku viņiem visticamāk nodrošināja kaut kādas specifiskas izmaiņas smadzenēs, tad patiesībā skaidrs (t.i. tā kā ir Homo Sapiens) nav nekas. Tāpēc meklēt informāciju kādās bibliotekās vai tamlīdzīgās iestādēs galīgi nebija vērts. Atlika tikai pašai analizēt. Bija tieši divas iespējas: vai nu sapņa cēlonis ir kaut kas, kas ir noticis ar viņu – kaut kādas aizdomas, pārdzīvojumi (nebūšu taču atkal iemīlējusies?!), vai arī kaut kas, kas ir saistīts ar psihisko lauku. Tomēr, lai kā arī neizdomātos, prātā nenāca pilnīgi nekas, kas varētu kodēties šādā sapnī, un kaut gan daudzi tam neticēja, lielākoties Leija labi varēja izanalizēt savus sapņus. Tas starp citu, regulāri palīdzēja izvairīties no dažādām nepatikšanām, it īpaši no ilgi briedušiem strīdiem ar apkārtējiem.
***
Mājup Leija devās ar kājām. Lai lidojot galīgi neatrofētos kājas, viņa regulāri pastaigājas. Meitene bija krietni domās iegrimusi, bet tad šausmīgs jandāliņš, kaut kāda lamāšanās un zākāšanās apmēram 200m attālumā pievērsa viņas uzmanību. ar acs kaktiņu palūrējusi, kas tur notiek, viņa pie sevis nodomāja, ka nevar vēl saprast, kura ķildnieku puse beigās būs glābjama. Tur bija apmēram pusotra metra gara blonda meitene, kurai uz kaklā mirdzēja kulons ar diezgan lielu tumši zilu akmeni, kurā Leija atpazina rezonējošo kristālu, un 3 gara auguma muskuļu blāķi ar kaut kādām beisbola nūjiņām. Pēc rezonējoša kristāla spriežot, meitene gandrīz noteikti bija mentaliete – viņi kristālus reizēm lietoja kā psihisko vibrāciju pastiprinātājus (Leijai arī tāds bija – sarkans, iestrādāts sudraba gredzenā), kamēr Homo Sapiens no šiem kristāliem izvairījās (turklāt tie bija dārgi).
“Vai, mazulīt, kā tu te iemaldījies? Jūsējiem bail nav no šitādām vietām?” diezgan pretīgā tonī meitenei taujāja viens no muskuļu blāķiem.
“A jums pašiem no sevis nav bail, izdzimteņi? Ka netrāpāt sev ar saviem šurumburumiem…” turpināja otrs. Ak, tu tētīt, nodomāja Leija, vai tiešām tie cilvēki ir TĀDI muļķi?
Sarunas turpinājuma Leija vairs neklausījās, jo gala rezultāts bija gandrīz acīmredzams – vai nu blondā meitene tiks pamatīgi samīcīta, vai arī tie trīs lempji vairs mentaliešiem nepiesiesies… Spriežot pēc trīskārtīgā būkšķa un pāris cenzējamiem izteicieniem, otrais.
Tomēr viņas prātā nepatīkami aizķēries kāds teikums no tikko dzirdētās sarunas. Lielākoties Leijai šķita, ka būt mentalietei ir baigi forši, bet… Vienai no viņas māsīcām ļoti spēcīgās mentalieša spējas, un problēmas ar iemācīšanos tās kontrolēt kopā ar ģimenes izjukšanu un vēl šo to pusaudža vecumā bija maksājušas pieskaitāmību.
Pēkšņi viņai ienāca prātā, kā pašai likās, gaiša doma. Varētu aiziet uz tuvējo Zinātniskās pētniecības centru pie Zandas, viņai varētu parādīt gļukojošo pozicionētāju (reizēm pozicionētājus mēdza sabojāt izmaiņas psihiskajā laukā, ko radā tā lietotājs, ja viņš ir mentalietis, un Zanda jau vienreiz bija Leijai šajā jautājumā izlīdzējusi) un pie viena pajautāt arī šo to sakarā ar sapni. Doktore Zanda Kristiāne Leijai bija tāds kā etalons un vienlaikus arī diezgan tuvs cilvēks, tas ir mentalietis. Viņas pētījumi ne reizi vien bija izsaukuši plašu rezonansi sabiedrībā gan to ētiskās nostādnes, gan arī (ne)ticamības dēļ – dr. Kristiāne bija viena no nedaudzajiem, kas pētija psihisko lauku, tā ietekmi uz cilvēkiem un mentaliešiem. Tiesa, maz bija to, kas zināja, ka viņa pati ir mentaliete. Bet Leija bija starp tiem.
***
„Tēju? Tīrūdeni? Vai ko citu? Es tūlīt pateikšu Zandai par tevi, viņa pašlaik strādā ar ciklonētājiem,” pavadot Leiju, tērgāja viens no Zandas līdzstrādniekiem un personīgais asistents.
„Paldies, Levins! Bet es negribu. Nez viņa drīz nāks?” Leija interesējās.
„Nezinu,” atteica Levinss, iziedams no telpas.
***
Pēc tam, kad Leija aizgāja, dr. Kristiāne lika Levinsam, pirms viņa dodas atpakaļ pie ciklonētājiem, atnest kafiju un ielādēt projekta Q protokolus, lai varētu tos papildināt. Projekts Q bija kārtējais, slepenais pasūtījums no augšas, kurš šaubīgās finansēšanas shēmas Kristānei bija licis pamatīgi palauzīt galvu. No vienas puses neveiksmes gadījumā viņai labi, ja tiks apmaksāti ar to saistītie primārie izdevumi, bet no otras puses, ja izdotos kaut ko noderīgu izpētīt, ienākumi solījās būt visnotaļ ievērības cienīgi. Nu jā, vēl jau, protams, bija arī ētiskā puse, bet tā šoreiz netika ņemta vērā.
„Kas jauns šajā sakarā? Vai jūsu hipotēze ir pierādījusies?” Levinss ziņkārojās. „Un kā ar nenovērojamību?”
„Tikai gandrīz perfekti: pozicionētājā ievietotais virpuļotājs spēj simulēt mentalietei vīzijas, kādas tam ieprogrammētas, bet mani mēģinājumi to ietekmēt ar tālvadības pulti, ietekmē pozicionētāja darbību. Tas var izraisīt aizdomas, tāpēc nepieciešami vēl uzlabojumi…”
„A kā, skuķene pati nenojauš, ka viņu ietekmē? Mentalieši taču ir teju visaugstāk attīstītie radījumi un lielāko daļu šadu ietekmju atklāj pat bez meklēšanas un pūlēm.”
„Nē, Levins, nē… Un tas jau tas labākais…” Kristiānes sejā parādijās teju vampīram līdzīgs smaids…
2004.gadā.
P.S. Pirmais gabals, kura rakstīšana nav bijusi ārēju apstākļu uzspiesta. Rakstīšanas laikā nezināju ne par S.Lukjaņenko Sardzēm, nedz arī par O.Kolfera Supernaturālistu.