Amizanti, viņa domāja. Viņa savu ātrsirdīgās dusmas bija jau sen pieņēmusi kā vienīgo iespējamo reakciju, kas varētu nākt dabiski. Par visām pārējām vienmēr bija jācīnās, vienmēr pie miera un pacietības bija jāpiedomā. Bet tās dienas saruna apziņā nosēdās lēni. Pakāpeniski noformulējās secinājumi par sekām, blakusefektiem un it kā vienkāršo teikumu plašo ietekmi. Tā jau būtu labi, tikai ar katru secinājumu kopaina zīmējās varen melna. Acīmredzot, kaut kāda smadzeņu aizsargreakcija, lai tiktu galā ar pārāk lielu atšķirību starp “jauno” un “veco” bildi. Laikam tā jābūt, ja mīļi draugi pēkšņi izradās nu baigie mēsli ar ilgtermiņa maskēšanās spējām.
2017. gada decembŗī.