Pēdējā gada laikā smadzenēs iebūvētais Random Walker salūzis. Tā vietā, lai klīstu pa visurieni, atklātu iemīlējušos poēziju, jokus un kalambūrus, tas atkal un atkal uzduras Ktulu.
/2021. gada novembŗa otrā puse/
bailes
Kāpēc Tu nepieraksti?
Datora klaviatūra zem pirkstiem ir pierasta un tik ļoti uzticama, ka šķiet pat pakļāvīga. Kā sava ķermeņa daļa. Bet taustiņu klaboņa nav dzirdama.
Nekustīga, nopietna seja raugās nekuŗienē. — Kāpēc Tu nepieraksti, Tev tā ideja patika.
— Nav pabeigta.
— Tu baidies.
— Tas nav stāsts, tikai pusdoma kā dzijas gals, kas karājas gaisā. Es nevaru pabeigt.
— Tu baidies, ka nebūs kvalitatīvi? Tev taču ir rakstījumi, ko atzīsti par tīri pieņemamiem pēc to pabeigšanas.
— Šim trūkst domas un savstarpējā sakarīguma.
— Tu baidies, ka raksti tāpēc, ka tas ir skaitītos stilīgi. Tu baidies, ka kāds padomās, ka gribi sacensties ar autoriem, kuŗus Tu cieni un apbrīno, kuŗus attiecībā pret sevi Tu nostādi neaizsniedzamos augstumos. Tu baidies gan nopēluma, gan veiksmes. Tu alksti atzinības, bet baidies brīža, kad to saņemsi, jo nezināsi, ko atbildēt. Tu nekad neesi ņēmusi savu rakstīto vārdu par pilnu.
Tomēr Tavā smadzenēs klejo kadri, kas Tev neliek miera. Aizmirst, izgrūst no prāta Tu tos nespēj, bet formalizēšanai un pierakstīšanai Tev trūkst iemaņu. Tev ir redzējums par gala rezultātu, saraksts ar prasībām labam tekstam, bet realizēt šīs prasības Tu biežāk nemāki nekā māki. Tomēr kadri neliekas mierā. Atgriežas.
2011.gada decembŗa vidū.
* * *
Melna kafija. Sarunas, gandrīz bezgalīgas.
— Cilvēki ir dīvaini. Mani tomēr pārsteidz tas, ka mazpazīstami (un ne tikai!) cilvēki no manis baidās.
— Tu esi tieša. Tu pasaki, ko redzi un domā.
— Bet tad taču ir drošāk — es nevaru vīt aizmuguriskas, slēptas un nesaprotamas intrigas, cilvēkam ir pilna informācija par visu ļaunumu, kas no manis taisās rasties… Es nesaprotu.
— Bet tā ir.
2011.gada oktobŗī.