Fantazēju. Iedvesmojoties no "īstās" dzīves.
Nevaru aizmigt. Rīt pašsajūta būs pēc sūda, drusku dusmas. Atcerējos vecus notikumus ar seniem cilvēkiem, uznāca vēl vairāk dusmas.
Sēžu, klausos mūziku. Diezgan melna nakts par spīti tam, ka polārais loks nav nemaz tik, tik tālu.
My body is a cage
We take what we’re given
Just because you’re forgotten
That doesn’t mean you’re forgiven
Mūzika ir maģiska lieta, it īpaši naktī.
Mēs zāģējām kilometru kilometriem pa tukšo, naksnīgo un relatīvi drošo ceļu. Tuvākā pilsēta bija simtiem kilometru tālu un šķita, ka mums ir visas pasaules laiks.
– Skat, skrīnseiveri ieslēdza,- es pamāju pāri stūrei, kad sākās sīkpārsliņu sniegputenis.
Viņš silti pasmējās: – Labi, ka Windows lodziņi nelido stiklā!
2018. gada janvāŗa vidū.
Miegs kā mazmazītiņas adatiņas sāka durties acīs. Jābeidz, citādi pa miegam sadarīto nevarēs nomodā izstrēbt un salabot. Naktis un klusums bija ideāli sabiedrotie apjomīgu, uzmanību prasošu darbu darīšanai, taču bija jāprot laikā apstāties – pirms ķermenis uzvar prātu un tiek sadarītas stulbības.
2016. gada oktobŗa sākumā.
Nakts velobraucieni bija viņas pilsētas dzīves epizodītes, kas iezīmējās ar gandrīz neatkārtojamu vienkāršību. Cilvēki labajos un sliktajos viennozīmīgi dalījās atkarībā no tā, vai tie piesējās, kad viņa brauca garām. Visas problēmas, kuŗas vispār bija iespējams atrisināt, bija jārisina vai nu ar strauju bremzēšanu, vai ar pedāļu mīšanu, cik ātri vien iespējams. Izvēlies tieši vienu no divām iespējām, jo ātrāk, jo labāk, nekādu komplicētu plānu un intrigu. Bēdz vai bremzē. Pārējā laikā klausies, kā sausās rudens lapas grabēdamas skien pār veloceliņa asfaltu, jo viss cits savu nozīmīgumu ir pazaudējis jau puskilometru atpakaļ.
2012.gada oktobŗa vidū.
Rīga, otrdienas vakars. Pēdējais iekšpilsētas autobuss virzienā uz Juglu. Nevienādiem intervāliem trīs vai četri spēcīgi sitieni pa stiklu. Skaņas avots ir kaut kur autobusa vidū sēdošais puišu četrinieks.
— Sitam stiklus, es gribu sist stiklus!
— Nē, tagad uzreiz nē, drusku vēlāk…
Garāks klusuma brīdis, tad vēl viens blīkšķis, spēcīgāks. Priekšējos krēslos sēdošās sievietes bailīgi atskatās.
— Nu nē, pagaidi, ka tev saka! Izkāpsim no autobusa, tad.
— Davai, sitam stiklus!
— Tagad nē, bļaģ! Aiziesim pie tevis un tur sitīsim!
Sist gribētājs apmierināts, viens no līdz šim sarunā neiesaistījušās kompānijas daļas tā kā aizrijas, kā šķauda vai klepo, nevar saprast.
Autobusa priekšplānā gadus 60 vai pat vairāk vecs večuks cītīgi mēģina risināt sarunu ar trim bariņā sasēdušām vidusskolniecēm, kuŗas tik pat cītīgi mēģina atkratīties no nelūgtā veča. — … — Lai top gaisma-āā! — nobļaujās viena no meitenēm un spīdina uz visām pusēm telefonā iemontēto lampiņu. Visvairāk večukam acīs.
Pie Šmerļa iekāpj viens vienīgs pasažieris — neliela auguma nenosakāma dzimuma cilvēks vatētā, zilā vējjakā ar labi atpazīstamu baltu uzrakstu uz muguras. Sekundes simtdaļā no autobusa izšaujas gan puišu četrinieks, gan vīrs, kam tapa gaisma, gan viena no meitenēm. Iekāpušais apsēžās brīvā krēslā stūŗī pie durvīm.
Abas autobusā palikušās vidusskolnieces saskatās: — Kur viņa? Mums taču tikai nākamajā… — Bet labi, ka tas vecis izkāpa, fūuuu… — Re, skaties, rekur viņa jau iet. Ceļamies, tūlīt jau arī jākāpj. Ak Dievs, kontrole! Tu nopīkstināji talonu? Tu nopīkstināji?! Es vairs neatceros, vai es nopīkstināju! Man tā reizēm gadās… Tā taču var gadīties! Es vienreiz līdz pat VEFam aizbraucu un tikai tad atcerējos, ka esmu aizmirsusi nopīkstināt! Bet tur nekā slikta nebija, man bija mēnešbiļete, viss kā vajag! Es tikai aizmirsu nopīkstināt! Es tikai… !!! …
Cilvēks zilajā jakā savā krēslā centās savilkties vēl mazāks un neuzkrītošāks.
2012.gada aprīļa vidū.