Mēnešreizes bija murgs. Kopš viņa bija spiesta dzīvot cilvēka ķermenī, viņa vēl vairāk brīnījās, kāpēc cilvēki uz ko tādu parakstās. Tā citādi jau jaunajam ķermenim nebija ne vainas – glīts, labas reģenerācijas spējas, tīkami reaģē uz dažādiem sensorajiem kairinājumiem… Audiosignālu uztvere tagad bija labāka, kopā ar to bija parādījusies spēja izbaudīt dažādus gaisa vibrāciju virknējumus. Ar visaptverošajam spiedien- un termojūtīgajam apvalkam nebija ne vainas, cilvēki bija izkopuši plašu spektru baudas gūšanas veidu ar tā palīdzību. Bet nu tā menustrēšana bija pilnīgi lieka. Pirmajā reizē viņai šķita, ka savu jauno ķermeni ir neglābjami salauzusi – sāpes, emocionāla un hormonāla nestabilitāte, ar realitāti nesavienojamas vēlmes un vēl tāda cūcība. Cik daudz tie cilvēki var asiņot, lai nenomirtu?! Ar laiku viņa iemācījās apstrādāt daļu muļķīgo simptomu – daļai cilvēki paši bija izstrādājuši aprisinājumus, savukārt, emocionālo nestabilitāti varēja ignorēt, ja tajā laikā minimizēja komunikāciju. Bet nu libido, nopietni? Ar visām tām asinīm? Kas, tie cilvēki galīgi vampīri ir?!
2016. gada novembŗa vidū.