* * *

Man pagātnē ir vairāki tādi brīži, kur man gribas tai viņai, kas ir pagātnes es, pienākt klāt, no aizmugures apskaut, noskūpstīt pakausi un teikt “es zinu, es zinu, es zinu, šis ir briesmīgi, es par tevi parūpēšos”, aizvest prom un ļaut, lai viņa izraud visu savu sāpi saules pielietā zemeņu pļaviņā.

In the end we will grow mighty, we will?

Gribējās uzrakstīt kaut ko āķīgu un poētisku, bet realitāte ir tāda, ka nu vienkārši īgnums. Iemīlēties cilvēkā, par kuru pirms mēneša pateikts, ka nemaz jau tik ļoti nepatīk, ir kaitinoši. Un maza pretintereses varbūtība arī jūtas kā noiets etaps.