Fantazēju. Iedvesmojoties no "īstās" dzīves.
Nevaru aizmigt. Rīt pašsajūta būs pēc sūda, drusku dusmas. Atcerējos vecus notikumus ar seniem cilvēkiem, uznāca vēl vairāk dusmas.
Sēžu, klausos mūziku. Diezgan melna nakts par spīti tam, ka polārais loks nav nemaz tik, tik tālu.
My body is a cage
We take what we’re given
Just because you’re forgotten
That doesn’t mean you’re forgiven
Mūzika ir maģiska lieta, it īpaši naktī.
Ļoti parocīgi ieķerties cilvēkā, kas taisa publiskus garstāvokļu mūzikas sarakstus Spotify – tu uzliec sev viņa mūziku un tas ir kā mazliet ielūkoties cilvēka prātā. Nu gandrīz kā satikt viņu pašu.
Brīdī, kad viņa nāca ārā, netālajā krustojumā atbrauca mašīna ar vaļējiem logiem un skaļas mūzikas dārdu mākoni apkārt.
– O, es nezināju, ka tev tagad ir savs theme song. Tu iznāc, un sāk skanēt!
– Nu, bļā, atkal režisors nav painteresējies, kādu mūziku es gribu.
Tā bija briesmīga krievu popsa ar neprecīzu bungu partiju.
2018. gada oktobrī.
Pēc trīs ar pus tūkstošiem apgriezienu motors strauji kļuva vairāk kā mazliet dzirdams.
– Nezinu, vai Tu klausies vecu mūziku, bet šitā skaņa atgādina vienu fragmentu grupas Pink Floyd albumā The Wall. Viedokļi dalās, vai tur ir viens transportlīdzklis iemontēts vai vairāki, bet man pašai šķiet, ka tur ir montēts ātrvilciens kopā ar lidmašīnu, kas paceļās.
– Jā, es zinu, kuŗu vietu Tu domā. Man šķiet, tas ir īsi pirms sākās We don’t Need no Education. Mēs to dziedājām skolas žetonvakarā.
– Avvvv, cik mīļi! Mēs gan bijām pielaizīti un dziedājām Mūzikas skaņas. Bet olimpiešu ekskursijās es uzzināju, ka šis nav tas labākais disks, ko likt klausīties autobusā, jo ne visiem skolotājiem, kā izrādās, ir humora izjūta.
2015. gada jūnija vidū.