Fantazēju. Iedvesmojoties no "īstās" dzīves.
Man pagātnē ir vairāki tādi brīži, kur man gribas tai viņai, kas ir pagātnes es, pienākt klāt, no aizmugures apskaut, noskūpstīt pakausi un teikt “es zinu, es zinu, es zinu, šis ir briesmīgi, es par tevi parūpēšos”, aizvest prom un ļaut, lai viņa izraud visu savu sāpi saules pielietā zemeņu pļaviņā.
In the end we will grow mighty, we will?
Gribējās uzrakstīt kaut ko āķīgu un poētisku, bet realitāte ir tāda, ka nu vienkārši īgnums. Iemīlēties cilvēkā, par kuru pirms mēneša pateikts, ka nemaz jau tik ļoti nepatīk, ir kaitinoši. Un maza pretintereses varbūtība arī jūtas kā noiets etaps.
CGP Grey reiz ieteica taisīt nevis jaunā gada apņemšanās, bet tēmas. Bet, ja var gadam, kāpēc ne citiem lielākiem periodiem. Izskatās, ka pašlaik veidojas labo beigu periods. Lieta beidzas… un paliek vieglāk. Lieta beidzas – un vēl vieglāk!
2022. gada septembŗī.
Galvā tik sen nav bijis nevienas radošas domas, ka es vairs neatceros, kā tas bija. Priekšmetus radīt ir mazliet vieglāk kā teikumus, ja ir iesākts, tad ir pie kā pieturēties.
Nevaru aizmigt. Rīt pašsajūta būs pēc sūda, drusku dusmas. Atcerējos vecus notikumus ar seniem cilvēkiem, uznāca vēl vairāk dusmas.
Sēžu, klausos mūziku. Diezgan melna nakts par spīti tam, ka polārais loks nav nemaz tik, tik tālu.
My body is a cage
We take what we’re given
Just because you’re forgotten
That doesn’t mean you’re forgiven
Mūzika ir maģiska lieta, it īpaši naktī.
– I have to admit, you are snoring. Lightly, tho.
– You however were giggling in the sleep.
– Huh, really? I don’t remember…
– You were most certainly enjoying yourself!
It sounded surprisingly comforting when put this way. I used to talk in the sleep when I was in my early twenties, but hadn’t heard such reports for a long, long time.
Pēdējā gada laikā smadzenēs iebūvētais Random Walker salūzis. Tā vietā, lai klīstu pa visurieni, atklātu iemīlējušos poēziju, jokus un kalambūrus, tas atkal un atkal uzduras Ktulu.
/2021. gada novembŗa otrā puse/
Aizmirsu izspiest sajūgu un pēc gara bremzējiena pie krustojuma noslāpām.
– Piedod, mīļā, esmu pa šīm dienām krāpusi tevi ar automātiem, – es teicu, iedarbinot aizdedzi.
Es stāvēju malā un skatījos, kā viņš pie spoguļa uzlaiko gandrīz pabeigto džemperi – kakla izgriezumu vajadzēja novērtēt, vai nav jāpārada.
– Izskatās ļoti plain, – viņš teica. Tad, uz mani pat nepaskatoties, uzreiz piebilda: – plain is the best, man patīk.
Viņas sēdēja šūpoļkrēslā un dzēra vīnu.
– Da nu muļķis viņš ir, nevis monogāms!
Otra dzidri sasmējās: – Uj, šito vajadzētu pierakstīt! Citēt!
– Bet nu man pēc labākās iedziļināšanās liekas, ka viņš sevi māna… – pirmā novilka.