Month: 2017. gada oktobris
* * *
Fuck, ir tik viegli pēkšņi atkrist 20 gadus atpakaļ. Pie restorāna tualetes durvīm kāds agresīvi dauzīja. Klikt, un smadzenes mirkļa miljondaļā ir pārlasījušas, ka telefons ir aizmirsts pie galdiņa, tāpēc nevar palūgt vīram atnākt, telpa pie tualetes durvīm ir tukša un neparedzama, tātad var gadīties, ka sit, restorāna apakšstāvs ir tukšs, tātad ja nesitīs, pateiks ko riebīgu, varbūt par pārāk ilgu kakāšanu vai stulbām maukām kā tādam… kā es varēju tik stulbi aizmirst telefonu, kā es varēju aizmirst nodrošināties jebkādā veidā, otras izejas arī nav, ja tiks ārā, pa kāpnēm skriešana nebūs ātra…
…
Telpa pie tualetes durvīm bija tukša, kāpnes arī. FŪ. Šobrīd nesitīs.
Kamēr iekārtojos pie galdiņa, pagātne jau bija atgriezusies miglā. Vīrs smaidīja. Šī bija cita dzīve.
2017. gada oktobŗa vidū.
* * *
“Es esmu par vecu, lai atteiktos no cilvēkiem tikai tāpēc, ka sabiedrība nezina, kā nosaukt vai izskaidrot mūsu mijiedarbību.” Viņai bija trīsdesmit. Drīzi mirt viņa netaisījās, bet atkāpties no sava – arī nē.
2017. gada septembŗa un oktobŗa mijā.