Month: 2018. gada februāris

8. marts

rakstīja

Man patīk mežģīnes. Man patīk jaunās korsetes dziļi liektās līnijas un auklu raksts uz muguras. Un pašas garie, zīdainie mati. Bet es nejūtos nedz spēcināta, nedz iedrošināta, zinot, ka puspasaule nolēmusi – šīs intereses man pastāv, šīs patikšanas ir piemērotas manām sekundārajām dzimumpazīmēm, un kādam citam tāpēc vien nepienākas.

Es jūtos ērti savā ķermenī, tas ir glīts un, hmm, praktisks? Ja neskaita nelielus treniņus, negribu to mainīt.

Bet tas netraucē man iedomāties, kā būtu, ja mans dzimumhromosomu komplekts nebūtu pirmais, ko cilvēki novērtē, mani sastopot. Pie velna, tas pat nav pats hromosomu komplekts, kas ir zināms – nekad neesmu taisījusi gēnu testus, pat nezinu, vai man ir tās divas X hromosomas. Nevaru pilnīgi izslēgt, ka man būtu, piemēram, Y hromosoma kopā ar testosterona izstrādes vai uztveršanas gļuku, tā gadās. Nevaru izslēgt arī himērismu.

Bet tomēr. Ko dažādi cilvēki domātu, vērtētu, iepazīstoties, ja dzimums nebūtu svarīgs. Stulba? Tiepīga? Laipna? Attapīga? Ja mēs vispirms būtu cilvēki un par ģenitāliju komplektiem iedomātos kaut kad vēlāk, ja rastos atbilstoši apstākļi. Nav jau tā, ka ģenitālijas nebūtu svarīgas nevienam – vienmēr ir ārsti un mīļākie. Bet ne jau visiem, ne jau vienmēr pati pirmā birka pirms visām citām.

2018. gada marta sākumā. 

* * *

rakstīja

Uzbūvēt, uzcelt sevi atkal, nekad nav bijis vienkāršs darbs. Tā arī nekad nav tikai restaurācija, tur vienmēr ir arī pārbūve. Bet tas notiek, tieši šobrīd, un viņa to jūt. Viņa vēl guļ piķa melnā tumsā, bet degunā atgriežas vasaras smarža, tauste atsāk izbaudīt sen atpakaļ tik izcili izvēlēto palagu glāsmaino satīnu. Klaukt, kādi gabali sakrīt vietā, mm, stiegras savijas. Drīz, drīz viņa atkal būs cilvēks. Staigās. Jutīs. Un tad viņa lidos.

2018. gada februāra vidū. 

* * *

rakstīja

– Kas, pagaidi! Kase, nu Kasēē!
Viņa skrēja, cerot, ka nepaklups. Es nevaru, viņa domās atbildēja, es nevaru apstāties, es nevaru atgriezties.
– Kas-ē, pagaidi taču! Tas, ko to gribi, nav iespējams, paklausies mani!
Es nevaru. Ja es palikšu, manis rīt vairs nebūs. Parīt. Īsteni neiespējamo lietu gribi tu.
– Kas, cilvēki tā nevar rīkoties!!
– Aizmirsis esi?! Es neesmu cilvēks! Un nekad neesmu solījusi būt, – beidzot ieskrējiena ātrums bija pietiekami liels, vējš ieķērās platajos spārnos un viņa bija gaisā. Rīt atkal būs diena. Kamēr viņa lidos, viņa būs dzīva, un tas ir diezgan svarīgs priekšnosacījums, ja taisās vaimanāt par salauztu sirdi.

2018. gada februāŗa vidū.

* * *

rakstīja

1.

Mēs bijām brīvi. Mēs lidojām. Kamēr citi klumburēja pa ledu un sniegu slīdēdami, klupdami, krizdami, mums piederēja ziemas aukstais, dzidrais gaiss. Mēs metām lokus un kūleņus, tvarstījām viens otru, vulgāri smiedamies, pikējām un atkal cēlāmies. Atpūtai mēs sēdējām uz jumta malas, šūpojām kājas un skatījāmies uz cilvēciņiem tur tālu lejā. Mēs reibām no brīvības un to neslēpām.

2.

Lielākoties cilvēki mūs vispār neievēroja. Retums kāds pavērās augšup. Tas bija dīvaini, ņemot vērā kādu troksni mēs reizēm sacēlām. Tad nu kāds nosodoši pakratīja ar pirkstu, vai reizēm viņi viens otram skaidroja, ka mēs jau patiesībā nelidojam, tas ir tikai acu apmāns un ilūzija, meli. Un pat ja ne īsti meli, tad mēs tāpat tūlīt nokritīšot. Bet mēs smējāmies un nekritām.

3.

Reizums mums gribējās dalīties. Mēs laidāmies lejup, sniedzām rokas pretīm cilvēkiem un aicinājām vizināties. Mums patika cilvēkiem radīt lidošanas nianses un cerēt, ka kādu dienu varbūt arī viņi… Paši… Ne tikai mums pie rokas. Bet arī, turot aiz rokas, skaisti – pasaule no augšas bija tik brīnišķa un brīnumaina, bija kauns to paturēt mums vieniem un nevienam citam neļaut redzēt. Kā var nedalīties ar šo brīvību un daili?

4.

Pat ilgstoši vizinātie ar laiku nolēma, ka lidot nav iespējams, ka tas ir pretrunā ar dabas likumiem. Bums, bladāc, un viņi jau bija aizsteigušies prom pa dubļu takām. Mēs, berzējot mazliet sūrstošās plaukstas, atgriezāmies uz jumta malas. Debesis ir tik lielas, ļoti! un tās pieder mums vieniem.

 

2018. gada februāŗa sākumā.