Viņas sēdēja šūpoļkrēslā un dzēra vīnu.
– Da nu muļķis viņš ir, nevis monogāms!
Otra dzidri sasmējās: – Uj, šito vajadzētu pierakstīt! Citēt!
– Bet nu man pēc labākās iedziļināšanās liekas, ka viņš sevi māna… – pirmā novilka.
attiecības
* * *
1.
Mēs bijām brīvi. Mēs lidojām. Kamēr citi klumburēja pa ledu un sniegu slīdēdami, klupdami, krizdami, mums piederēja ziemas aukstais, dzidrais gaiss. Mēs metām lokus un kūleņus, tvarstījām viens otru, vulgāri smiedamies, pikējām un atkal cēlāmies. Atpūtai mēs sēdējām uz jumta malas, šūpojām kājas un skatījāmies uz cilvēciņiem tur tālu lejā. Mēs reibām no brīvības un to neslēpām.
2.
Lielākoties cilvēki mūs vispār neievēroja. Retums kāds pavērās augšup. Tas bija dīvaini, ņemot vērā kādu troksni mēs reizēm sacēlām. Tad nu kāds nosodoši pakratīja ar pirkstu, vai reizēm viņi viens otram skaidroja, ka mēs jau patiesībā nelidojam, tas ir tikai acu apmāns un ilūzija, meli. Un pat ja ne īsti meli, tad mēs tāpat tūlīt nokritīšot. Bet mēs smējāmies un nekritām.
3.
Reizums mums gribējās dalīties. Mēs laidāmies lejup, sniedzām rokas pretīm cilvēkiem un aicinājām vizināties. Mums patika cilvēkiem radīt lidošanas nianses un cerēt, ka kādu dienu varbūt arī viņi… Paši… Ne tikai mums pie rokas. Bet arī, turot aiz rokas, skaisti – pasaule no augšas bija tik brīnišķa un brīnumaina, bija kauns to paturēt mums vieniem un nevienam citam neļaut redzēt. Kā var nedalīties ar šo brīvību un daili?
4.
Pat ilgstoši vizinātie ar laiku nolēma, ka lidot nav iespējams, ka tas ir pretrunā ar dabas likumiem. Bums, bladāc, un viņi jau bija aizsteigušies prom pa dubļu takām. Mēs, berzējot mazliet sūrstošās plaukstas, atgriezāmies uz jumta malas. Debesis ir tik lielas, ļoti! un tās pieder mums vieniem.
2018. gada februāŗa sākumā.
* * *
Amizanti, viņa domāja. Viņa savu ātrsirdīgās dusmas bija jau sen pieņēmusi kā vienīgo iespējamo reakciju, kas varētu nākt dabiski. Par visām pārējām vienmēr bija jācīnās, vienmēr pie miera un pacietības bija jāpiedomā. Bet tās dienas saruna apziņā nosēdās lēni. Pakāpeniski noformulējās secinājumi par sekām, blakusefektiem un it kā vienkāršo teikumu plašo ietekmi. Tā jau būtu labi, tikai ar katru secinājumu kopaina zīmējās varen melna. Acīmredzot, kaut kāda smadzeņu aizsargreakcija, lai tiktu galā ar pārāk lielu atšķirību starp “jauno” un “veco” bildi. Laikam tā jābūt, ja mīļi draugi pēkšņi izradās nu baigie mēsli ar ilgtermiņa maskēšanās spējām.
2017. gada decembŗī.
* * *
Protams, ka tā man ir problēma, ja cilvēki mani ienīst par to, ka viņi ar mani ir labi pavadījuši laiku. Tieši kāpēc lai nebūtu?!
2017. gada decembŗa sākumā.
* * *
– Neliec man izvēlēties starp tevi un viņu. Tu zaudēsi.
– …
– Visi, kas man ir uzstādījuši ultimātus, vienmēr ir zaudējuši. Mana brīvība man ir svarīga.
2017. gada novembŗa vidū.
* * *
“Es esmu par vecu, lai atteiktos no cilvēkiem tikai tāpēc, ka sabiedrība nezina, kā nosaukt vai izskaidrot mūsu mijiedarbību.” Viņai bija trīsdesmit. Drīzi mirt viņa netaisījās, bet atkāpties no sava – arī nē.
2017. gada septembŗa un oktobŗa mijā.
* * *
Galvā nedaudz zummēja no izdzertā ruma, tomēr domas šķita neplānoti skaidras. Tā nu viņa gulēja vēl neaizmgusi, iespējams, skatījās sienā, lai gan bija tik tumšs, ka sienu viņa neredzēja, un domāja.
Domāja par visu ko, par dzīvēm, par cilvēkiem, par hormoniem, par seksu, drusciņ par sievietēm, bet pamatā tomēr par vīriešiem. Par vienu, kuŗu viņa visaptveroši dievināja. Par dažiem, ar kuŗiem viņa tīri labprāt, nē, pat ļoti gribētu pamīlēties. Tur gan dažos gadījumos varētu patraucēt, ka kādam ir sieva, citam – meitene, tomēr tā īsti tas viņu neuztrauca. Lai jau paši domā, kā, viņprāt, ir labāk, viņa tak nevar izdomāt visu vietā. Lai gan interesanti, ka arī Teo bija potenciāls, kas varētu raisīt viņas simpātijas, tomēr viņa gadījumā viņa nekad neko nebija mēģinājusi pasākt tieši sievas dēļ. Vēl vairāk, viņa aizliedza sev par to domāt un apzināti izvēlējās rīcības modeļus, kas nebūtu traktējami kā pavedinoši.
Atbilde viņu apstulbināja — tas nebija augstākās pakāpes savtīgums un izdevīgums, kā viņa līdz šim sev to bija pamatojusi, jo Teo spēja viņai palīdzēt tā, kā reti kuŗš cits, tāpēc būtu muļķīgi sabojāt attiecības.
Viņa izvēlējās nemēģināt pavedinat Teo, jo viņa Teo mīlēja — savā savdabīgajā veidā, kā jau visus savus labākos draugus. Viņa aizstāvētu Teo pret visu, pret ko būtu nepieciešams — pret citplanētiešiem, čučmekiem, urlām un visu, kas vien nāktu priekšā, un arī pret viņa saulainās laulības apdraudējumiem. Viņa bija redzējusi, kā katru reizi sāk smaidīt Teo acis, kad viņam piezvana sieva. Bet viņa nebija nelaimīgi iemīlējusies. Vēl vairāk — viņa nekad nebija tāda bijusi arī agrāk.
Viņa un Teo bija draugi, kas varētu kopīgi iet partizānos. Viņa nebija šo faktu pamanījusi jau gadiem — sasodīts, kā?! — jo viņas un Teo mijiedarbība bija daudzejādā ziņā savādāka kā ar citiem draugiem. Bet šovakar viņa uz kopīgo pamatu savas attiecībās ar draugiem paskatījās pietiekami vispārināti, lai tajos beidzot ieskaitītu arī Teo.
Tā nu viņa sev bija atradusi arī atbildi uz pasauli nodarbinošo jautājumu, vai ir iespējama draudzība starp vīrieti un sievieti. Pat divas atbildes. Interesants dzēriens tas rums.
2012.gada februāŗa vidū.
Dedukcija
— Tev obligāti jāpiekrīt manam bildinājumam!
— Kāpēc gan!?
— Jo visiem iepriekšējiem bildinājumiem, ko esmu izteicis, adresātes ir piekritušas nekavējoties!
— Tātad šis ir pirmais bildinājums, ko izsaki.
2011.gada augustā.
Vējš
Darbs balstīts uz Prāta Vētras dziesmas „13.janvāris” tekstu, visas ar to saistītās tiesības viņiem.
Viņa gāja mājup pa klusajām ieliņām cauri nelielo mājiņu kvartāliem Āgenskalnā. Nakts bija jau krietni sākusies, auksta. Rokās viņai bija bezpirkstu cimdi, ap labās rokas delmu apmesta fotokameras siksna, pati kamera plaukstā. Tai viņas pirksti brīžiem piekļāvās ciešāk, kā aizsargājoties kampdamies.
Pie kājām krīt sniegs,
Var tikai nojaust, ka mani kāds gaida.
Mēness tik viegs,
Tāds nezin, kā pazemot.
Nakts, bet nenāk miegs.
Manas ausis dzird to, kas nav pateikts.
Aukstais tīrais klusums asi kontrastēja ar asiņu dunoņu ausīs un haotiski skrienošajām domām. Viss bija sabrucis, visu neizteikto taču tāpat varēja nolasīt sejā. Mjā, sejā. Atminoties šo seju, domu pavediens atkal nojuka un sapinās, tās apskrēja vairākus riņķus pa atmiņām, kas kādreiz bija likušas vēdarā dejot taurenīšiem, skudriņām un visiem citiem sīkajiem mošķiem, un tikai tad atkal prātā noformējās kādi pilnīgāki teikumi. Kopā ar tiem tik visaptverošas bezspēcības vilnis, ka asaras resnos kamolos saspiedas kaut kur kaklā, asaru kanālos un krūtīs un laukā netika. Likās, ka gribētos kādu nogalināt, – visbrutālākajā veidā, tad varbūt paliktu vieglāk, bet nebija jau neviena, ko vainot. Turklāt, patiesību sakot, spēka nebija pat paraudāt.
Tik krāsains krīt sniegs,
Gribās nogulties tajā, un gulēt līdz rītam,
Kad pirmais mūs modinās vējš, vējš
Viņa nekad nebija ticējusi Dievam un tomēr… Tēt, kāpēc šodien es jūtos tik svešs?
Prāts cīņā ar izmisuma mutuli gremdējās atmiņās un ilgās. Blāvas sapņu un iztēlotas nākotnes atbalsis, amour omnia vincint, mīlestība uzvar visu, varbūt vēl pastāv iespēja? Varbūt ir vēl kāda otra puse, kādi apstākļi, ko viņa nezināja? Viņa taču ir stipra, viņa pacietīsies. Vējš ļaus viņas prātam spēlēties un tā sevi mierināt līdz brīdim, kad šis murgs būs beidzies…
Kurš no šiem vējiem ir Tavs?
Kas glāsta man neprasot pretī.
Ļaujies, lai ved sev līdz,
Zinot, ka man pietrūks spēka,
Es gribu, lai pirmais to dzirdētu vējš, vējš
Tēt, kāpēc šodien es jūtos tik svešs?
Kāpēc šodien es jūtos tik svešs?
Bet kā gan vispār varētu nepastāvēt iespēja? Kā gan varēja būt, ka tik skaistā, tik fundamentālā un gandrīz vai ar plaukstām sataustāmā radība, kas pēdējo gadu posmu bija dzīvojusi viņas krūtīs, pēkšņi pazūd? Kur tad ir fizikas nezūdamības likums?
Ja Tu būtu mēness,
Es dotu visu, lai varētu lidot!
Tās bija vienlaikus skaistas un neglītas domas. Šķita, kā tās vienā mirklī aptur sāpes un atgriež spēku, tomēr tie visi bija maldi.
Tomēr Tu augstāk kā es,
Kāds no mums gribēs piekļauties tuvāk.
Lai kā nebēgtu, viņa apzinājās, ka šodien šajā dārgajā sejā bija izlasījusi visu spriedumu, no viena gala līdz otram, un nekāda slēptā teksta ar mazajiem burtiņiem nebija. Tikai beigas.
Bet tuvāk mums abiem būs vējš, vējš
Tēt, kāpēc šodien es jūtos tik svešs?
Kāpēc šodien es jūtos tik svešs?
…
Pagriezu galvu
Un jutos savādāk.
Piedod, es vēlos par daudz.
Kāpēc Tu nerunā?
Es pagriezu galvu
Un jutos savādāk.
Piedod, es vēlos par daudz
Mums nav tiesības runāt un mīlēt ar spārniem
Kā mīlēt var vienīgi vējš, vējš
Tēt, kāpēc šodien es jūtos tik svešs?
Kāpēc šodien es jūtos tik svešs?
Nu jā, cilvēki jau nemīl. Viņi tikai iemīlas.
2006.gada februārī.