– Šī būs no tām lietām, ko ir prieks atcerēties, bet kauns stāstīt?
– Atcerēties, bet nestāstīt – jā. Bet ne jau kauna dēļ. Es te nekā neētiska nesaskatu. Nestāstīt tādēļ, ka klausītājs to nesapratīs.
2016. gada jūlija sākumā.
saruna
* * *
– Tu šodien esi… ļoti bipolāra.
– Nē, vienkārši patiesa.
2013.gada aprīļa beigās.
Racionālas emocijas
— Tu esi dusmīga vai apvainojusies uz viņu?
— Protams, jā!
— Tu zini, ka tev nav ne tiesību, ne pat īsta iemesla?
— Protams, jā!
— Un tas palīdz?
— Protams, nē!
2011.gada rudenī.
Self made happiness
— Tu mūždien priecājies par visādiem niekiem. Psihologi to sauc par „self made happiness”.
— Tas ir daudz izdevīgāk kā „self made miserableness”.
— Tīša sevis mānīšana ar ilūzijām!
— Nop, objektīva realitātes analīze. Un, pat ja būtu, vienalga labāk nekā tīša sevis iedzīšana depresijā.
2011.gada septembrī.
Ķēķa saruna
Viņas abas bija virtuvē. Viena sēdēja pie galda, otra izlietnē mazgāja pannu.
Šļurkt, šņarkt… Pannas dibens bija klāts ar ogļmelnu, lipīgu masu, kuru viņa pārmaiņus berza un mērcēja.
— Kas, pie joda, tas ir?!
— Medus… Drusciņ sinepju… Gaļai tur vairs nevajadzētu būt. — Pie galda sēdētāja atbildēja ar lielām pauzēm.
— Tas tiešām bija ēdams??
— Nezinu. Runā, ka sadedzis medus neesot pārāk veselīgs. — Tad pēc lielākas pauzes viņa turpināja, — Bet garšīgs bija ļoti.
2011.gada septembrī.
Dedukcija
— Tev obligāti jāpiekrīt manam bildinājumam!
— Kāpēc gan!?
— Jo visiem iepriekšējiem bildinājumiem, ko esmu izteicis, adresātes ir piekritušas nekavējoties!
— Tātad šis ir pirmais bildinājums, ko izsaki.
2011.gada augustā.