* * *

Dōra sēdēja spilvenu ielokā, kājas sakrustojusi pa pusei jogu pozā, rokās vēl silts matē tējas podiņš, un skatījās pa logu nekuŗienē. Viena roka izklaidīgi virpināja salmiņu, bet domas jau krietnu brīdi kā aizklīdušas prom no tējas. Kaut kas dzīvē bija labi, kaut kas – ne visai, un viņa mēģināja domās sakārtot, kas ir kas.

– Es vienmēr esmu bijusi sapņotāja un romantiķe, to laikam nav iespējams atspēkot. Un sapņotāji jau parasti sapņo par skaistām lietām, varbūt lielām, varbūt diženām, noteikti aizraujošām vai kaut kādā ziņā episkām. Nevis lielu un diženu… trauku mazgāšanu, atkal un atkal. Nu, izņemot tos sapņotājus, kam visu mūžu ir bijis aizliegts mazgāt traukus, izmisīgi pietrūcis šī procesa, vai kaut kā tā. Un visas pārējās alternatīvas ir daudz draņķīgākas. Bet man trauku mazgāšanas līdz šim nav pietrūcis. Un tad jau laikam sanāk tikai loģiski, ka man nav ģimenes, kam viņus mazgāt. A nevar nošmaukties kaut kā?!

* * *

Viņa sēdēja pie datora un lasīja transhumānistu diskusijas. Vai varbūt futūristu? Nosaukumam gan nav nozīmes, visu izšķiŗ saturs. Ideja, kas bija viņu aizķērusi, bija par ģimenes uzbūvi — par iespēju izvēlēties, kādi būs tavi bērni. Vai vecāki.

Šī doma ir valdzinoša, jo aizskaŗ cilvēku slēptās (vai ne tik ļoti) bailes no neizdošanās. Viņa gluži labi zināja šīs sajūtas — vispirms bažas par to, vai tu būsi gana laba māte, vai nepieļausi muļķīgas kļūdas, kas radīs traumas, sagraus augošo cilvēku gribasspēku, spēju komunicēt ar citiem cilvēkiem, tad bailes no neārstējamām slimībām un citiem iedzimtiem trūkumiem, un visbeidzot izmisuma domas, ka tavs bērns varētu kļūt par kādu no tiem cilvēkiem, no kuŗiem tu visvairāk, visvairāk vairies un baidies. Lai vai kas tas arī būtu. Papildus valdzinājumu piešķīra tas, ka viņa zināja arī gana daudz cilvēku, kuŗiem ģimene bija ievērojami nodarījusi pāri un ievērojami apgrūtinājusi dzīvi — vislabāko nodomu vadīta, bet neizprotot atšķirīgas vajadzības.

Viņa aizdomājās par savu ģimeni. Ģimenes centrālais loceklis mēdza atgādināt, ka ģimene ir to cilvēku kopums, kuŗiem vajag dot vēl vienu iespēju tad, kad domstarpības/dusmas/aizvainojums ir tik stiprs, ka ārpusģimenes cilvēkiem iespēja vairs netiktu dota. Realizēt šo ieteikumu reizēm bija tik sasodīti grūti.

Viņa pārcilāja prātā tuvākās ģimenes statistiku — viens bija galīgi neciešams, ciešamu attiecību uzturēšana ar viņu bija īsts trakonams. Viens bija patiesi iedvesmojošs, bez viņa dzīve būtu daudz skumjāka un pelēkāka, tāpēc viņa šādu cilvēku meklētu kā dārgakmeni. Tad viens bija viņas mīļš draugs, bet tik ļoti introverts, ka nebūdami ģimenes locekļi viņi diez vai būtu iepazinušies tuvāk par “Sveiki — Labdien” līmeni. Vismaz divi bija no viņas ārkārtīgi atšķirīgi, gandrīz kā diena pret nakti. Ar šiem cilvēkiem attiecības uzturēt bieži bija grūti, jo domu gājienu atšķirības sadzīves sīkumus varēja pārvērst par kārtīgām katastrofām, tomēr tieši no viņiem nāca zināšanas un idejas, kuras viņa citādi nekad… nebūtu iedomājusies meklēt. Ja šie divi nebūtu viņas ģimenes locekļi, bet viņa tos satiktu kaut kur sabiedrībā, viņa no tiem tik rūpīgi vairītos un sargātos, ka nekad neiepazītu tuvāk, un tad kāda daļiņa pasaules ideju bagātības viņai paliktu nepiejama.

Idejas un zināšanas viņa mīlēja vairāk nekā baidījās no neizdošanās vai alka drošības sajūtu.

2012.gada aprīļa sākumā.