Visi zina, ka “mīlestība ir lēnprātīga, mīlestība ir laipna, tā neskauž, mīlestība nelielās, tā nav uzpūtīga. [..] Tā apklāj visu, tā tic visu, tā cer visu, tā panes visu.” Pārfrāzētu Pāvila vēstules korintiešiem fragmentu lasa pat simtiem laicīgo kāzu ceremonijās. Bet vai Tu zini par kroņlukturiem?
Viņi ir likteņa izredzētie. Divas baltas neļķes pie nakts melnā smokinga. Divi kroņlukturi debesīs.
Ir ļoti maz to, kuru mīlestība nav noslēpjama.
Tie ir tie retie, kuri stāv augstu pāri mums. Viņi tur nav kāpuši, viņi to nav prasījuši, bet kāds brīnums ir pacēlis viņus mums pāri, un nu mēs tos nesaprotam. Mums ir grūti skaistos vakaros, mums ir smeldze, skumjas un grūtsirdība – skaistums sāp, kad tad mums ir neaizsniedzams. Viņi ir priecīgi skaistos vakaros, jo viņi ar skaistumu dabā ir izlīdzināti. Viņi ir tajā augstumā, ko mēs nevaram aizsniegt. Tā ir dziesma, ko mēs neprotam dziedāt. [..]
[..] Viņi ir neredzēti skaisti, jo viņu attiecības nav noslēpjamas. Viņi spēlē ar atklātām kārtīm un mūs uzvar. Viņi ir vienīgie, kas ar atklātām kārtīm uzvar. [..] Viņiem nav kauna. Viņi ir akli un kurli pret mums. Viņi mūs neredz, nedzird un nesaož. Un tomēr – mēs viņiem piedodam. Jo viņi ir solījums, ka varbūt arī mēs kādreiz… Varbūt arī mēs.
To ir rakstījis Imants Ziedonis.