Fantazēju. Iedvesmojoties no "īstās" dzīves.
Pēc šķietami nevainīgā jautājuma viņā kaut kas salūza un viņa puskliegšus sāka lamāties par pēdējo mēnešu notikumiem. Kad pēc minūtes vārdu straume bija jau praktiski izsīkusi, viņa vēl piemeta galā: “un nekad nesauc manus draugus par prātu izkūkojušiem narkomāniem, citādi vienkārši galvu noraušu!” Tam nu nebija nekāda sakara ar pārējo monologu, bet arī šis deva atvieglojuma sajūtu.
2017. gada decembŗī.
Amizanti, viņa domāja. Viņa savu ātrsirdīgās dusmas bija jau sen pieņēmusi kā vienīgo iespējamo reakciju, kas varētu nākt dabiski. Par visām pārējām vienmēr bija jācīnās, vienmēr pie miera un pacietības bija jāpiedomā. Bet tās dienas saruna apziņā nosēdās lēni. Pakāpeniski noformulējās secinājumi par sekām, blakusefektiem un it kā vienkāršo teikumu plašo ietekmi. Tā jau būtu labi, tikai ar katru secinājumu kopaina zīmējās varen melna. Acīmredzot, kaut kāda smadzeņu aizsargreakcija, lai tiktu galā ar pārāk lielu atšķirību starp “jauno” un “veco” bildi. Laikam tā jābūt, ja mīļi draugi pēkšņi izradās nu baigie mēsli ar ilgtermiņa maskēšanās spējām.
2017. gada decembŗī.
Protams, ka tā man ir problēma, ja cilvēki mani ienīst par to, ka viņi ar mani ir labi pavadījuši laiku. Tieši kāpēc lai nebūtu?!
2017. gada decembŗa sākumā.