Gribu lidot. Gribu braukt naktīs pa tāliem klusiem ceļiem. Gribu būt visur un vienlaicīgi nekur. Klusas, nevienam nezināmas pieturvietas, naktsmājas pasaules galā. Reti cilvēki, īpaša kompānija. Brīvība.
brīvība
* * *
1.
Mēs bijām brīvi. Mēs lidojām. Kamēr citi klumburēja pa ledu un sniegu slīdēdami, klupdami, krizdami, mums piederēja ziemas aukstais, dzidrais gaiss. Mēs metām lokus un kūleņus, tvarstījām viens otru, vulgāri smiedamies, pikējām un atkal cēlāmies. Atpūtai mēs sēdējām uz jumta malas, šūpojām kājas un skatījāmies uz cilvēciņiem tur tālu lejā. Mēs reibām no brīvības un to neslēpām.
2.
Lielākoties cilvēki mūs vispār neievēroja. Retums kāds pavērās augšup. Tas bija dīvaini, ņemot vērā kādu troksni mēs reizēm sacēlām. Tad nu kāds nosodoši pakratīja ar pirkstu, vai reizēm viņi viens otram skaidroja, ka mēs jau patiesībā nelidojam, tas ir tikai acu apmāns un ilūzija, meli. Un pat ja ne īsti meli, tad mēs tāpat tūlīt nokritīšot. Bet mēs smējāmies un nekritām.
3.
Reizums mums gribējās dalīties. Mēs laidāmies lejup, sniedzām rokas pretīm cilvēkiem un aicinājām vizināties. Mums patika cilvēkiem radīt lidošanas nianses un cerēt, ka kādu dienu varbūt arī viņi… Paši… Ne tikai mums pie rokas. Bet arī, turot aiz rokas, skaisti – pasaule no augšas bija tik brīnišķa un brīnumaina, bija kauns to paturēt mums vieniem un nevienam citam neļaut redzēt. Kā var nedalīties ar šo brīvību un daili?
4.
Pat ilgstoši vizinātie ar laiku nolēma, ka lidot nav iespējams, ka tas ir pretrunā ar dabas likumiem. Bums, bladāc, un viņi jau bija aizsteigušies prom pa dubļu takām. Mēs, berzējot mazliet sūrstošās plaukstas, atgriezāmies uz jumta malas. Debesis ir tik lielas, ļoti! un tās pieder mums vieniem.
2018. gada februāŗa sākumā.
* * *
– Neliec man izvēlēties starp tevi un viņu. Tu zaudēsi.
– …
– Visi, kas man ir uzstādījuši ultimātus, vienmēr ir zaudējuši. Mana brīvība man ir svarīga.
2017. gada novembŗa vidū.