dusmas

* * *

rakstīja

Nevaru aizmigt. Rīt pašsajūta būs pēc sūda, drusku dusmas. Atcerējos vecus notikumus ar seniem cilvēkiem, uznāca vēl vairāk dusmas.

Sēžu, klausos mūziku. Diezgan melna nakts par spīti tam, ka polārais loks nav nemaz tik, tik tālu.

My body is a cage
We take what we’re given
Just because you’re forgotten
That doesn’t mean you’re forgiven

Mūzika ir maģiska lieta, it īpaši naktī.

* * *

rakstīja

Pēc šķietami nevainīgā jautājuma viņā kaut kas salūza un viņa puskliegšus sāka lamāties par pēdējo mēnešu notikumiem. Kad pēc minūtes vārdu straume bija jau praktiski izsīkusi, viņa vēl piemeta galā: “un nekad nesauc manus draugus par prātu izkūkojušiem narkomāniem, citādi vienkārši galvu noraušu!” Tam nu nebija nekāda sakara ar pārējo monologu, bet arī šis deva atvieglojuma sajūtu.

2017. gada decembŗī.