They say ‘common sense is not so common’, but in the black days it feels more like ‘common sense is so rare, it’s a clinical diagnosis’. In the good days it doesn’t matter because you’re Jonathan Livingston Seagull.
In the end of the April, 2018.
Month: 2018. gada aprīlis
* * *
Darboties ar savu jauno projektu un ar acs kaktiņu vērot, kā jauni, puskaili vīrieši bungo, nav nemaz slikti.
2018. gada aprīļa beigās.
* * *
Kā cilvēks ar izdaudzinātu empātijas trūkumu viņa dīvaini sāpīgi uztvēra ideju, ka vide vai sabiedrība dara pāri viņai līdzīgajiem. Visādos līdzības aspektos.
2018. gada aprīļa beigās.
* * *
Profesors nomira ziemā. Bēres bija stindzinoši aukstā dienā, nesen bija snidzis, un Meža kapu koku alejas izskatījās kā bezgala cēlas baznīcu ejas. Viņa sekoja mazajam pavadītāju pulciņam un domāja par šonedēļ lasītajiem nekrologiem. Domāja par stāstiem. Profesors mēdza reizēm pieminēt padomju laiku eksotiskos mērķu panākšanas veidus. Brīvdomātāju konferences vistālākajos kalnos. Atļauju meklēšanu kāda Maskavas ierēdņa sajauktajā galdā. Sistēmai draudzīgos meliņus un slepus nodotos pagrīdes žurnālus.
Viņa atcerējās Blade Runner monologu. I’ve seen things you people wouldn’t believe. Attack ships on fire off the shoulder of Orion. I watched C-beams glitter in the dark near the Tannhäuser Gate. All those moments will be lost in time, like tears in rain.
Apsniguši koki un izdzisuši momenti, kam citi pat neticētu.
2018. aprīļa beigās.
* * *
We sat and talked. For ages. It always went like that, from the dawn of the time – at first we didn’t know how to start and then we couldn’t stop. Conversation shifted and flowed and somehow we touched the simple, common jealousy people sometimes feel. Hating someone for succeeding at a good thing is what the little, petty people do, he said. I smailed. I might have worked all my life to be humble and don’t rush judgements on people, but I still agreed wholeheartedly.
Already after couple minutes conversation had shifted again, and we discussed some peculiarities in the human anatomy. Word was big, topics unlimited, but evening had only so many hours.
End of April, 2018.
* * *
Viņa jau sen vairs nebrīnījās, atklājot, ka vēl kaut kas viņas sajūtās nebija tāpat kā citiem cilvēkiem. Pirms 300 gadiem viņa droši vien par to rakstītu romantisku romānu ar tādām puķainām frāzēm kā “dzimusi zem nelaimīgas zvaigznes”, “likteņa acs nolūkotā” un tamlīdzīgi. Protams, tas notiktu brīvajā laikā, kad nebūtu aktīvi jāizvairās no tikšanas sadedzinātai sārtā par raganību. Mūslaikos viņai bija piezemētāki mērķi. Ja tāda bija viņa, vai var atrast viņai līdzīgos? Vēlams, neveicot pilno pārlasi pa visiem pasaules cilvēkiem – tas būtu baigi darbietilpīgi, un pārcilvēcisku mūža ilgumu viņa, nu, vismaz pagaidām, sev atklājusi nebija.
2018. gada aprīļa vidū.
Neatgriešanās
Personīgā restaurēšanās bieži mēdza atnest līdzi kādu uzmācīgu teikumu vai pat mazu stāstiņu. Tie bija jānoķer, jāuzraksta, un tad varēja dzīvot tālāk. Pēdējai pašrestaurēšanās reizei līdzi bija atnākusi vajājoša, nenokratāma sajūta, ka viņa nekad neatgriezīsies…
… bet kur? Kur neatgriezīsies? Šī doma bija kā neveiksmīgs pareģojums, kas neko neizskaidro, bet mierā arī neliek. Viņa netaisījās ne mirt, ne pārvākties, tāpēc ģeogrāfiskās interpretācijas atkrita tūlīt. Nebija piemērotu rituālu vai darbību no pirmsrestaurācijas laika, ko atmest un vairs nedarīt. Cerēt nekad neatgriezties sirdssāpēs kā tādās (un nepieciešamībā restaurēties) bija utopiski, zinot, cik tomēr jūtamā mērā viņa bija cilvēks, nevis androīds.
Kas, kas ir tas, pie kā viņa vairs nekad neatgriezīsies?
2018. gada aprīļa vidū.