Fantazēju. Iedvesmojoties no "īstās" dzīves.
Kasiopeja sen nebija rakstījusi. Viņa bija laimīga, dzīve bija sakārtojusies pārskatāma un saprotama, un ar laiku viņa ievēroja, ka visuresošo laimes sajūtu ir daudz grūtāk izrakstīt kā sīkās un lielās dzīves drāmiņas.
Elpa, izelpa, elpa, izelpa. Mazs pasaules stūrītis, kurā visas lietas darbojas vienotā ritmā, saskaņotā mehānismā bez izlēcieniem. Uz brīdi atkāpjas pat bailes no kariem un sabrukuma.
2017. gada maija sākumā.
Reizēm ir grūti izstāstīt citiem, kādas lietas, kādas sajūtas dara tevi laimīgu. Piemēram, tad, ja tevi dara laimīgu vientulības sajūta.
Tā dod brīnišķīgu brīvības apjausmu un dzidru prāta skaidrību.
2015. gada decembŗa vidū.
Ja viņa tagad būtu sākumskolā, kur jāraksta sacerējums “Mans varonis”, viņa rakstītu par Džonatanu Livingstonu Kaiju. Tas patiesībā būtu pavisam vienkāršs sacerējums. Džonatans darīja to, kas viņam patika un ko viņš uzskatīja par pareizāku, lai gan visi viņam teica, ka tā nedrīkst un nevar. Džonatans bija laimīgāks, tāpēc ka izvēlējās sev pareizo, nevis ļāvās pūļa viedoklim, un Džonatans to izbaudīja. Arī būdams viens un tāpēc ne mazāk.
2013.gada oktobŗa sākumā.
Sēž cilvēks, tāds nopients, domās iegrimis. Dzīves īpatnība, kuŗu viņš nekad nav vēlējies afišēt, atkal ir negaidot un, iepriekš nebrīdinot, tikusi atgādināta, turklāt visnotaļ publiski. Nav jau tā, ka viņš to varētu ietekmēt, tomēr neomulīgi. Tā nav no lietām, kas darītu kādu laimīgu vai pielūgtu, tā ir kā trešā kāja — sabiedrībā par ne īsti labu atzīta lieta, ar kuŗu piedzimt, to neizvēloties, un vienīgais, kas atliek cilvēkam, ir ar to sadzīvot.
Mūsu citkārt tik ierastajā labdabīgo smieklu noskaņā es nosaku: — Neuztraucies, es tak nesākšu par tevi domāt sliktāk tāpēc, ka tev ir trešā kāja. Man taču pašai ir līdzīga!
Cilvēks paceļ galvu un mazliet pasmaida. Ir labāk. Es pieminu vēl to, ka manai trešajai kājai patiesībā ir vismaz seši pirksti… Mjā, viņējai gan ir divi ceļgali… Pēc brīža mēs runājamies par trešajām kājam ar līdzīgu vieglumu kā par mīļākajiem tējas paveidiem.
Tie ir brīži, kuru dēļ ir vērts dzīvot. Tieši šie tik ļoti kā nevieni citi, lai gan vispār es esmu gan drusku gudra, gan drusku talantīga, un dzīve mani laik’ pa laikam aplaimo ar dažādiem atzīstamiem panākumiem, un trešās kājas eksistence ir pataloģija.
2012.gada jūnija sākumā.
— Tu mūždien priecājies par visādiem niekiem. Psihologi to sauc par „self made happiness”.
— Tas ir daudz izdevīgāk kā „self made miserableness”.
— Tīša sevis mānīšana ar ilūzijām!
— Nop, objektīva realitātes analīze. Un, pat ja būtu, vienalga labāk nekā tīša sevis iedzīšana depresijā.
2011.gada septembrī.