2013. gada decembris

Dōra sēdēja spilvenu ielokā, kājas sakrustojusi pa pusei jogu pozā, rokās vēl silts matē tējas podiņš, un skatījās pa logu nekuŗienē. Viena roka izklaidīgi virpināja salmiņu, bet domas jau krietnu brīdi kā aizklīdušas prom no tējas. Kaut kas dzīvē bija labi, kaut kas – ne visai, un viņa mēģināja domās sakārtot, kas ir kas.

– Es vienmēr esmu bijusi sapņotāja un romantiķe, to laikam nav iespējams atspēkot. Un sapņotāji jau parasti sapņo par skaistām lietām, varbūt lielām, varbūt diženām, noteikti aizraujošām vai kaut kādā ziņā episkām. Nevis lielu un diženu… trauku mazgāšanu, atkal un atkal. Nu, izņemot tos sapņotājus, kam visu mūžu ir bijis aizliegts mazgāt traukus, izmisīgi pietrūcis šī procesa, vai kaut kā tā. Un visas pārējās alternatīvas ir daudz draņķīgākas. Bet man trauku mazgāšanas līdz šim nav pietrūcis. Un tad jau laikam sanāk tikai loģiski, ka man nav ģimenes, kam viņus mazgāt. A nevar nošmaukties kaut kā?!

* * *

* * *