– Neliec man izvēlēties starp tevi un viņu. Tu zaudēsi.
– …
– Visi, kas man ir uzstādījuši ultimātus, vienmēr ir zaudējuši. Mana brīvība man ir svarīga.
2017. gada novembŗa vidū.
izvēle
* * *
Ja viņa tagad būtu sākumskolā, kur jāraksta sacerējums “Mans varonis”, viņa rakstītu par Džonatanu Livingstonu Kaiju. Tas patiesībā būtu pavisam vienkāršs sacerējums. Džonatans darīja to, kas viņam patika un ko viņš uzskatīja par pareizāku, lai gan visi viņam teica, ka tā nedrīkst un nevar. Džonatans bija laimīgāks, tāpēc ka izvēlējās sev pareizo, nevis ļāvās pūļa viedoklim, un Džonatans to izbaudīja. Arī būdams viens un tāpēc ne mazāk.
2013.gada oktobŗa sākumā.
* * *
Viņa sēdēja pie datora un lasīja transhumānistu diskusijas. Vai varbūt futūristu? Nosaukumam gan nav nozīmes, visu izšķiŗ saturs. Ideja, kas bija viņu aizķērusi, bija par ģimenes uzbūvi — par iespēju izvēlēties, kādi būs tavi bērni. Vai vecāki.
Šī doma ir valdzinoša, jo aizskaŗ cilvēku slēptās (vai ne tik ļoti) bailes no neizdošanās. Viņa gluži labi zināja šīs sajūtas — vispirms bažas par to, vai tu būsi gana laba māte, vai nepieļausi muļķīgas kļūdas, kas radīs traumas, sagraus augošo cilvēku gribasspēku, spēju komunicēt ar citiem cilvēkiem, tad bailes no neārstējamām slimībām un citiem iedzimtiem trūkumiem, un visbeidzot izmisuma domas, ka tavs bērns varētu kļūt par kādu no tiem cilvēkiem, no kuŗiem tu visvairāk, visvairāk vairies un baidies. Lai vai kas tas arī būtu. Papildus valdzinājumu piešķīra tas, ka viņa zināja arī gana daudz cilvēku, kuŗiem ģimene bija ievērojami nodarījusi pāri un ievērojami apgrūtinājusi dzīvi — vislabāko nodomu vadīta, bet neizprotot atšķirīgas vajadzības.
Viņa aizdomājās par savu ģimeni. Ģimenes centrālais loceklis mēdza atgādināt, ka ģimene ir to cilvēku kopums, kuŗiem vajag dot vēl vienu iespēju tad, kad domstarpības/dusmas/aizvainojums ir tik stiprs, ka ārpusģimenes cilvēkiem iespēja vairs netiktu dota. Realizēt šo ieteikumu reizēm bija tik sasodīti grūti.
Viņa pārcilāja prātā tuvākās ģimenes statistiku — viens bija galīgi neciešams, ciešamu attiecību uzturēšana ar viņu bija īsts trakonams. Viens bija patiesi iedvesmojošs, bez viņa dzīve būtu daudz skumjāka un pelēkāka, tāpēc viņa šādu cilvēku meklētu kā dārgakmeni. Tad viens bija viņas mīļš draugs, bet tik ļoti introverts, ka nebūdami ģimenes locekļi viņi diez vai būtu iepazinušies tuvāk par “Sveiki — Labdien” līmeni. Vismaz divi bija no viņas ārkārtīgi atšķirīgi, gandrīz kā diena pret nakti. Ar šiem cilvēkiem attiecības uzturēt bieži bija grūti, jo domu gājienu atšķirības sadzīves sīkumus varēja pārvērst par kārtīgām katastrofām, tomēr tieši no viņiem nāca zināšanas un idejas, kuras viņa citādi nekad… nebūtu iedomājusies meklēt. Ja šie divi nebūtu viņas ģimenes locekļi, bet viņa tos satiktu kaut kur sabiedrībā, viņa no tiem tik rūpīgi vairītos un sargātos, ka nekad neiepazītu tuvāk, un tad kāda daļiņa pasaules ideju bagātības viņai paliktu nepiejama.
Idejas un zināšanas viņa mīlēja vairāk nekā baidījās no neizdošanās vai alka drošības sajūtu.
2012.gada aprīļa sākumā.
* * *
Biologi esot sapētījuši, ka ķīmija, kas izraisa iemīlēšanās sajūtas, pēc trim gadiem beidz darboties. Kur ir mani apsolītie trīs gadi, sasodīts?! Kur?!
Skaistums sāp, kad ir neaizsniedzams. (I.Ziedonis.)
Bet atteikties arī nav iespējams — vēlēties, kaut tas nekad nebūtu noticis, kaut nebūtu satikts, kaut nebūtu sakritis tas sasienošais skatiens, kaut es būtu pagriezusies un aizbēgusi vēl pirms. Tik daudz jaunu pasaules šķautņu esmu ieraudzījusi, tik daudz jaunu skatupunktu un zināšanu. Ja Tu redzi tik skaistu mākslas darbu, ka sāp, ka nevari uz to lūkoties katru dienu, vai Tu vēlēsies, kaut nebūtu to redzējis? Es to nevaru, man nav tāda spēka. Tā būtu vislielākā zaimošana. Zināšanas ir dievišķas, un šīs pat nav plikas zināšanas, tas ir kaut kas lielāks un plašāks, pasaules skatījums varbūt. Ir iepazīts jauns veids, kā atpazīt acu priekšā afišējušos kādu no dievišķā skaistuma šķautnēm. Un tā vairs neesmu vecā es, tā ir jau kvalitatīvāka entītija, kas sajēdz ko vairāk.
Un tomēr skaistums sāp, kad ir neaizniedzams.
2012.gada februāŗa sākumā.