tumsa

Mana labvēlīgā tumsa. Aiz muguras ielas lampa iezīmē pārdesmit metrus gaŗu ēnu man priekšā. Tā spuldze ir mana trešā acs, kas brīdinās mani par nācējiem aiz muguras. Savā groteskajā ēnu valodā tā parādīs man visu – vai nācējs ir slaids vai salīcis, tievs vai resns, rokas šūpo gar sāniem vai tur savilcis ap krūtīm. Mana labvēlīgā tumsa mani brīdinās par visām briesmām un uzbrucējiem, izņemot vien pašus izmanīgākos.

Vēls vakars, teju jau nakts. Vieglo automašīnu plūsma priekšpilsētā ir praktiski beigusies, tomēr rajons nav izmiris. Tagad ielas pieder fūrēm, kaut kur dzirdama daudzvagonu preču vilciena saceltā klaudzoņa, pārvietojoties pa ne pārāk tālajiem sliežulaukiem. Daudzās mehāniskās skaņas saplūst vienotā skaņu mutulī, priekšpilsēta ritmiski elpo kā mītisks briesmonis. Sūnām apaugušu cementa bluķu un padomju funkcionālās arhitektūras vienveidības briesmonis, kas kā skaistākās  zvīņas nes cilvēku izmisīgos centienus personalizēt savu dzīves telpu ar nekam nepielietojamām lietām, kas kādreiz bijušas izmestas veikalos.

Katra ielas lampa ir savādāka. Oranžīgas, zilganas, zaļganas. Bet es sapņoju par sviesta dzeltenu sauli. Par sveķu smaržu mežā, par gaismas piesārņojuma nenomāktām zvaigznēm un pievakares miglu Vidzemes pļavās. Es esmu divdabīgās pasaules divsejainais bērns:  pamoties no sapņa sāp, bet aiziet ritmiski elpojošā monstra – tikpat. Gaisma mani baro, bet tumsa atbrīvo. Lai izdzīvotu, vajag abas. Varbūt mani tādu padara divkosīgais laiks, kurā pasaule vienlaicīgi alkst tehniskā progresa un atgriešanos pie dabas. Reizēm es apskaužu cilvēkus, kas lādas, atgriezdamies pēc atvaļinājuma Rīgā. Mājas ir tur, kur sirds… Doma, ka sirds varētu būt sakopota vienuviet, izklausās tik komfortabla.

Kaut kur fūŗu un vilcienu ritmā elpo mani dzimtie suburbi. Kaut kur sisina sienāži un smaržo saulē kalstošā zāle.

2011.gada novembŗa sākumā.