sadzīve

Karsta vasaras diena.

Vīrietis steidzās pa Brīvības ielu, tad pa Kaļķu. Tās iesākumā viņam ieskanējās ausīs ikdienas bardakā neiederīgas skaņas. 13:30, mītiņš pēc 10 minūtēm. Nedrīkstēja nokavēt.

Tās bija vijoles skaņas. Smeldzīgas un svešādas, tomēr atmiņā atsauca kaut ko teju līdz mielēm pazīstamu. Pazīstamu melodiju. „Es savu seju pret asfaltu triekšu/ un šķembās to sašķaidīšu,/ bet priekšā tur atkal Tevi ieraudzīšu…” atmiņās uzausa visnotaļ specifiska skuķenes balss, diezgan zema, taču tīra un skaņa. Vīrietis apstājās kādus piecus metrus no vijolnieces, un, ar roku it kā kabatā pēc sīknaudas čamdīdams, aizdomājies blenza vārtu rūmes nekurienē… Sievietei bija brūnas acis ar dzintarkrāsas lāsumiem ap zīlītēm, kurās aiz sāpēm spoguļojās sen aizmirsts siltums…

13:33, jāsteidzas uz mītiņu!!!

2005.gada aprīlī.