* * *

Dzird pieminam raganu dedzināšanu, taču es īsti neticu, ka tā tiešām sadedzināja daudz īstu raganu, ja nu vienīgi viņas kaut kā tika ievilinātas. Man liekas, uz sārtiem galvenokārt nonāca nabadzīgas vecītes. Raganas lielākoties ir pārāk žulganas, un tā noteikti būtu bijusi briesmīga krietnas malkas izšķērdēšana. Toties ir ļoti viegli nogāzt gar zemi vecenīti, izraut no eņģēm šķūņa durvis kā maizes šķēli un tad kraut un kraut virsū akmeņus tik ilgi, līdz viņa vairs nespēj paelpot. Un tad viss ļaunums uzreiz ir izgaisis. Tikai, protams, tā nenotiek vis. Jo kaut kur citur kaut kas notiek, un ir vēl citas vecenītes. Kad vecenītes izbeidzas, vienmēr ir vēl vecīši. Vienmēr ir svešinieki. Vienmēr ir kāds, kurš nav savējais. Un tad, iespējams, pienāk diena, kad ir kārta tev. Tikai tad beidzas šis trakums. Kad vairs nav neviena, kurš trakotu.

/T. Pračets, Man būs pusnakts kleita/

* * *

Redzot, ar kādu naidu pasaule metās virsū sešpadsmitgadīgai aspiju meitenītei, viņa kārtējo reizi sašaubījās, vai spētu tajā laist savus bērnus. Cilvēkus, ko bioloģijas dēļ nav iespēju nemīlēt vairāk par visu, palaist te, kur ir tik daudz plosītāju.

2019.gada augustā.

* * *

Gribu lidot. Gribu braukt naktīs pa tāliem klusiem ceļiem. Gribu būt visur un vienlaicīgi nekur. Klusas, nevienam nezināmas pieturvietas, naktsmājas pasaules galā. Reti cilvēki, īpaša kompānija. Brīvība.