— Tu esi dusmīga vai apvainojusies uz viņu?
— Protams, jā!
— Tu zini, ka tev nav ne tiesību, ne pat īsta iemesla?
— Protams, jā!
— Un tas palīdz?
— Protams, nē!
2011.gada rudenī.
Month: 2011. gada oktobris
Rudens
Viegla, vēl silta vēja pūsma pāri ietvei nesa dažas sausas, dzeltenas lapas. Viena aizķērās aiz brūnās kurpes purngala. Saule. Pussmaids.
Citiem rudens ir skumju un nomāktības laiks, bet viņai tā ir atdzimšana. Rudenī viņa mīlēja dzīvi un iemīlējās. Skolnieki un studenti nīstot rudeni, bet viņa instinktīvi gaidīja, kad kāds atnāks, izraks viņu no papīru kalniem darbā, izpurinās no smadzenēm apātiju un aizsūtīs pasēdēt auditorijā, kur kāds vairāk vai mazāk aptracis profesors viņu atkal vedinās atklāt jaunas, vēl nezināmas cilvēces prātu diženuma dzīles, elegantas idejas un negaidītus atklājumus pārmijus ar rimtiem stāstiem par slepeniem vēstures kaktiņiem, kas savdabīgi raksturo vien šo zinātnes jomu.
Auditorijas bija mūžīgi aukstas, viņa regulāri tajās sēdēja mētelī, un krēsli — cieti. Zinātņu „pils” nesen izremontētā daļa izskatījās vēl mākslīgāka par lego būvi, savukārt otra daļa bija precīzs, nē, savā koncentrētībā pat kariķēts padomju mākslas paraugbrīnums. Ar vien vārd sakot, nekā no Cūkkārpas maģiskuma vai Rivendellas cēluma. Viņa pati jau arī nebija gluži elfu meitene — no laptopa ekrāna aizsargājošā aizsega viņa izlīda tik reti, ka daļa pasniedzēju pat lāga nezināja, kā viņa izskatās. Varbūt labi, ka tā, jo lekciju tēmas, kas viņai nešķita vērtīgas, mēdza izpelnīties visnotaļ ciniskus komentārus.
Un tomēr, tieši šobrīd, kad dzeltenās lapas dejoja viņai ap kājām, viņai tā visa, pat mūžam līdz sāpēm nosalušo pirkstu, pietrūka tik ļoti, ka iekšas sāpēja. Smadzenes vēl neļāvās biedējošajai domai, bet sirds jau zināja — kaut kas ir beidzies. TAS ir beidzies un tagad vajadzīgs jauns plāns un jauns mērķis. Mājas ir tur, kur sirds… Kur ir viņas sirds, kur ir viņas rudens?
2011.gada septembrī.
Self made happiness
— Tu mūždien priecājies par visādiem niekiem. Psihologi to sauc par „self made happiness”.
— Tas ir daudz izdevīgāk kā „self made miserableness”.
— Tīša sevis mānīšana ar ilūzijām!
— Nop, objektīva realitātes analīze. Un, pat ja būtu, vienalga labāk nekā tīša sevis iedzīšana depresijā.
2011.gada septembrī.
Ķēķa saruna
Viņas abas bija virtuvē. Viena sēdēja pie galda, otra izlietnē mazgāja pannu.
Šļurkt, šņarkt… Pannas dibens bija klāts ar ogļmelnu, lipīgu masu, kuru viņa pārmaiņus berza un mērcēja.
— Kas, pie joda, tas ir?!
— Medus… Drusciņ sinepju… Gaļai tur vairs nevajadzētu būt. — Pie galda sēdētāja atbildēja ar lielām pauzēm.
— Tas tiešām bija ēdams??
— Nezinu. Runā, ka sadedzis medus neesot pārāk veselīgs. — Tad pēc lielākas pauzes viņa turpināja, — Bet garšīgs bija ļoti.
2011.gada septembrī.
Dedukcija
— Tev obligāti jāpiekrīt manam bildinājumam!
— Kāpēc gan!?
— Jo visiem iepriekšējiem bildinājumiem, ko esmu izteicis, adresātes ir piekritušas nekavējoties!
— Tātad šis ir pirmais bildinājums, ko izsaki.
2011.gada augustā.
Rīts
Mostoties pirmais, ko viņa ievēroja, bija priekšpusdienas saule, kas nelielajā pieczvaigžņu viesnīcas istabiņā iespīdēja spilgti dzeltena kā sviests. Tā šķita esam laba zīme.
Atvērusi vienu aci, viņa konstatēja, ka viņš sēž gultā blakus un dzer kafiju. Arī tā bija laba zīme. Viņa, izlikdamās, ka vēl nav lāga nomodā, pieritinājās viņam blakus. Rīts bija vēl nesamaitāts, perfekts un nepārspējams savā pilnīgumā. Kā milzīgs labsajūtas tīrradnis. Viņa nojauta, ka agri vai vēlu kāds beidzot iedomāsies, ka varbūt tā nevajadzēja, varbūt ir neērti vai varbūt drusciņ kauns, un tad rīta pilnīgums sašķīdīs kā rasas lāsīšu piebiris zirnekļa tīkls pie mazākā pieskāriena. Bet kafijas krūzītes rituāls liecināja, ka tas tuvāko desmit minūšu laikā vēl nenotiks. Starp citu, arī kafija smaržoja labi; tik labi, ka viņa varbūt pat būtu ar mieru to nobaudīt.
Sajutis viņas knosīšanos, viņš pastiepa roku un pabužināja viņai matus.
— Tu naktī runāji.
— Mmmja? Jā, cilvēki ir teikuši, ka es reizēm tā daru. — Viņa uz pieklusa uz brīdi, tad nenocietās pajautāt. — Ko es tādu labu teicu?
— Es nesapratu. Tas droši vien bija latviski. Nu, vai varbūt franciski.
2011.gada augustā.
* * *
Karsta, pat svelmaina vasaras diena. Rīga.
„Kāpēc Tev nav apavu?”
„Ir!” viņa pagriezās, lai jautātājs ieraudzītu pie somas piesprādzētās zandales.
2011.gada jūlijā.
* * *
— Kāpēc tev ir TĀDA mašīna?
— Jo tai piemīt viena neatsverama un lieliska īpašība. Viņas bagāžniekā var satilpināt milzīgu kvantumu sazin kā, tad veiksmīgi izbraukāt visus Tēvzemes sudrabotos dubļus, un tas ir apvienots ar komfortu — ērtiem krēsliem un neatspīsošiem panelīšiem. Šī apvienojuma dēļ.
2010.gada jūnijā.
Vējš
Darbs balstīts uz Prāta Vētras dziesmas „13.janvāris” tekstu, visas ar to saistītās tiesības viņiem.
Viņa gāja mājup pa klusajām ieliņām cauri nelielo mājiņu kvartāliem Āgenskalnā. Nakts bija jau krietni sākusies, auksta. Rokās viņai bija bezpirkstu cimdi, ap labās rokas delmu apmesta fotokameras siksna, pati kamera plaukstā. Tai viņas pirksti brīžiem piekļāvās ciešāk, kā aizsargājoties kampdamies.
Pie kājām krīt sniegs,
Var tikai nojaust, ka mani kāds gaida.
Mēness tik viegs,
Tāds nezin, kā pazemot.
Nakts, bet nenāk miegs.
Manas ausis dzird to, kas nav pateikts.
Aukstais tīrais klusums asi kontrastēja ar asiņu dunoņu ausīs un haotiski skrienošajām domām. Viss bija sabrucis, visu neizteikto taču tāpat varēja nolasīt sejā. Mjā, sejā. Atminoties šo seju, domu pavediens atkal nojuka un sapinās, tās apskrēja vairākus riņķus pa atmiņām, kas kādreiz bija likušas vēdarā dejot taurenīšiem, skudriņām un visiem citiem sīkajiem mošķiem, un tikai tad atkal prātā noformējās kādi pilnīgāki teikumi. Kopā ar tiem tik visaptverošas bezspēcības vilnis, ka asaras resnos kamolos saspiedas kaut kur kaklā, asaru kanālos un krūtīs un laukā netika. Likās, ka gribētos kādu nogalināt, – visbrutālākajā veidā, tad varbūt paliktu vieglāk, bet nebija jau neviena, ko vainot. Turklāt, patiesību sakot, spēka nebija pat paraudāt.
Tik krāsains krīt sniegs,
Gribās nogulties tajā, un gulēt līdz rītam,
Kad pirmais mūs modinās vējš, vējš
Viņa nekad nebija ticējusi Dievam un tomēr… Tēt, kāpēc šodien es jūtos tik svešs?
Prāts cīņā ar izmisuma mutuli gremdējās atmiņās un ilgās. Blāvas sapņu un iztēlotas nākotnes atbalsis, amour omnia vincint, mīlestība uzvar visu, varbūt vēl pastāv iespēja? Varbūt ir vēl kāda otra puse, kādi apstākļi, ko viņa nezināja? Viņa taču ir stipra, viņa pacietīsies. Vējš ļaus viņas prātam spēlēties un tā sevi mierināt līdz brīdim, kad šis murgs būs beidzies…
Kurš no šiem vējiem ir Tavs?
Kas glāsta man neprasot pretī.
Ļaujies, lai ved sev līdz,
Zinot, ka man pietrūks spēka,
Es gribu, lai pirmais to dzirdētu vējš, vējš
Tēt, kāpēc šodien es jūtos tik svešs?
Kāpēc šodien es jūtos tik svešs?
Bet kā gan vispār varētu nepastāvēt iespēja? Kā gan varēja būt, ka tik skaistā, tik fundamentālā un gandrīz vai ar plaukstām sataustāmā radība, kas pēdējo gadu posmu bija dzīvojusi viņas krūtīs, pēkšņi pazūd? Kur tad ir fizikas nezūdamības likums?
Ja Tu būtu mēness,
Es dotu visu, lai varētu lidot!
Tās bija vienlaikus skaistas un neglītas domas. Šķita, kā tās vienā mirklī aptur sāpes un atgriež spēku, tomēr tie visi bija maldi.
Tomēr Tu augstāk kā es,
Kāds no mums gribēs piekļauties tuvāk.
Lai kā nebēgtu, viņa apzinājās, ka šodien šajā dārgajā sejā bija izlasījusi visu spriedumu, no viena gala līdz otram, un nekāda slēptā teksta ar mazajiem burtiņiem nebija. Tikai beigas.
Bet tuvāk mums abiem būs vējš, vējš
Tēt, kāpēc šodien es jūtos tik svešs?
Kāpēc šodien es jūtos tik svešs?
…
Pagriezu galvu
Un jutos savādāk.
Piedod, es vēlos par daudz.
Kāpēc Tu nerunā?
Es pagriezu galvu
Un jutos savādāk.
Piedod, es vēlos par daudz
Mums nav tiesības runāt un mīlēt ar spārniem
Kā mīlēt var vienīgi vējš, vējš
Tēt, kāpēc šodien es jūtos tik svešs?
Kāpēc šodien es jūtos tik svešs?
Nu jā, cilvēki jau nemīl. Viņi tikai iemīlas.
2006.gada februārī.
* * *
„Davai, aizvālē uz datoriķu spārnu! Izskatās, ka tur vēl viena lampa deg, visi nav aizgājuši mājās. Es teiktu, ka trīssimt divdesmit otrajā,” īgnā un pavēlošā balsī, kuplajām uzacīm lēkājot, teica citādi visnotaļ omulīgā paskata (to pārsvarā gan noteica viņa ķermeņa apmēri) Ivo. Ap lampu zumēja trīs mušas. „Man vajag pēdējas spektrometrijas rezultātu analīzi un hipotētisko rezultātu programmas jaunākos uzlabojumus, bet tie sasodītie programmētāji neceļ ne ausu. Ja nav visa proga gatava, dabū vismaz to, kas ir, un kaut kādus aprakstus, dokumentāciju, kas nu viņiem tur ir, lai zinu, kas tur darīsies!!!…”
Pavēlošās runas adresāts, stipri jauniņš, taču ārprātā talantīgs fiziķis, maskēdams nelielu nepatiku, atrāvās no datora un, noteicis: „Ok!”, izgāja pa durvīm.
Datoriķi attiecībā pret spektrētājiem bija pašā ēkas otrā galā, un saziņai galvenokārt tika izmantots e-pasts. Vispirms no otrā pagraba uz trešo stāvu, tad pa gaiteņiem apkārt iekšpagalmam uz 322. Turklāt gaisma visticamāk nozīmēja apkopējas aizmāršību, jo bija jau pāri diviem naktī.
Trīssimt divdesmit otrais tiešām bija vaļā, taču pēc klauvēšanas neviens neatsaucās. Ieejot iekšā skatam atklājās diezgan šaura telpa ar pieciem kompjiem, kas brālīgi dalīja divus monitorus, un divām darba vietām, kā arī nelielu dīvāniņu. Pie sienas rotājās liels ASCII art mēness uz kādām 25 A4 lapām. Šķiet, bija ieslēgti vismaz 3 kompji, istaba pildījās ar pierastu rūkoņu.
Pagājis pāris soļus tālāk, fiziķis ievēroja, ka uz dīvāna kāds guļ. Pareizāk sakot, kāda. Pirmais pārsteigums, jo sieviešu šajā institūtā un jo īpaši šajā nodaļā praktiski nebija. Guļošās meitenes sejā atspoguļojās dziļš miers, tad viņa nedaudz sakustējās un pasmaidīja. Atmiņā kā dzīvs izgaismojās kāds ļoti pazīstams tēls, kas nu jau bija miris.
Kamēr fiziķis apdomāja, vai guļošo celt, uz grīdas pie dīvāna sāka zvanīt telefons. Mēnesnīcas sonāte. Atkal mirušais tēls. Viņai tā patika.
Meitene pastiepa roku, atslēdza modinātāju un, neievērojusi atnākušo, piemetās pie tuvējā kompja pārbaudīt bild procesa rezultātus un datora izdarītās pārbaudes, pie sevis murminādama: „Tā, tā… tiktāl būtu labi… Tā, tas arī ir okay… Šitais arī … Paga. Paga. Kas tie par murgiem?!… Galīgi murgi vasaras naktī… Un kur ellē lai sāk meklēt?! Un iemesli? … Atkal jau! Nu kāmis tāds. Salaidis grīstē adresāciju. … Jebšu atkal kādam studentiņam pārsitušies burti?” (Centrā strādāja arī daudzi vēl studējošie.)
Tad atnākušais aizcirta durvis, lai tēlotu, ka tikko ienācis: „Ivo vajag kaut kādus tur materiālus par spektroskopijas rezultātiem un viņu analīzi.”
„Kāds Ivo? Pagrabā?” skuķis atskatījās.
„Jā.”
„Ā! tad es zinu, ko šam vajag. Apraksts un analīzes pirmā kārta būs tūlīt, bet progu un pilnos rezultātus varēs dabūt ne ātrāk kā pēc 1,5h. Aizmeilošu!” viņa nobēra, vairs galvu nepaceļot līdz lūdzēja aiziešanai.
Jo arī viņas prātā iezvanījās kāds miris tēls.
Ap lampu zumēja trīs mušas. Logā ķēpāja slapju un ļoti aukstu sniegu lieliem pārslu salipumiem. Salst.
2005.gada jūnijā.