* * *

Galvā nedaudz zummēja no izdzertā ruma, tomēr domas šķita neplānoti skaidras. Tā nu viņa gulēja vēl neaizmgusi, iespējams, skatījās sienā, lai gan bija tik tumšs, ka sienu viņa neredzēja, un domāja.

Domāja par visu ko, par dzīvēm, par cilvēkiem, par hormoniem, par seksu, drusciņ par sievietēm, bet pamatā tomēr par vīriešiem. Par vienu, kuŗu viņa visaptveroši dievināja. Par dažiem, ar kuŗiem viņa tīri labprāt, nē, pat ļoti gribētu pamīlēties. Tur gan dažos gadījumos varētu patraucēt, ka kādam ir sieva, citam – meitene, tomēr tā īsti tas viņu neuztrauca. Lai jau paši domā, kā, viņprāt, ir labāk, viņa tak nevar izdomāt visu vietā. Lai gan interesanti, ka arī Teo bija potenciāls, kas varētu raisīt viņas simpātijas, tomēr viņa gadījumā viņa nekad neko nebija mēģinājusi pasākt tieši sievas dēļ. Vēl vairāk, viņa aizliedza sev par to domāt un apzināti izvēlējās rīcības modeļus, kas nebūtu traktējami kā pavedinoši.

Atbilde viņu apstulbināja — tas nebija augstākās pakāpes savtīgums un izdevīgums, kā viņa līdz šim sev to bija pamatojusi, jo Teo spēja viņai palīdzēt tā, kā reti kuŗš cits, tāpēc būtu muļķīgi sabojāt attiecības.

Viņa izvēlējās nemēģināt pavedinat Teo, jo viņa Teo mīlēja — savā savdabīgajā veidā, kā jau visus savus labākos draugus. Viņa aizstāvētu Teo pret visu, pret ko būtu nepieciešams — pret citplanētiešiem, čučmekiem, urlām un visu, kas vien nāktu priekšā, un arī pret viņa saulainās laulības apdraudējumiem. Viņa bija redzējusi, kā katru reizi sāk smaidīt Teo acis, kad viņam piezvana sieva. Bet viņa nebija nelaimīgi iemīlējusies. Vēl vairāk — viņa nekad nebija tāda bijusi arī agrāk.

Viņa un Teo bija draugi, kas varētu kopīgi iet partizānos. Viņa nebija  šo faktu pamanījusi jau gadiem — sasodīts, kā?! — jo viņas un Teo mijiedarbība bija daudzejādā ziņā savādāka kā ar citiem draugiem. Bet šovakar viņa uz kopīgo pamatu savas attiecībās ar draugiem paskatījās pietiekami vispārināti, lai tajos beidzot ieskaitītu arī Teo.

Tā nu viņa sev bija atradusi arī atbildi uz pasauli nodarbinošo jautājumu, vai ir iespējama draudzība starp vīrieti un sievieti. Pat divas atbildes. Interesants dzēriens tas rums.

2012.gada februāŗa vidū. 

* * *

Biologi esot sapētījuši, ka ķīmija, kas izraisa iemīlēšanās sajūtas, pēc trim gadiem beidz darboties. Kur ir mani apsolītie trīs gadi, sasodīts?! Kur?!

Skaistums sāp, kad ir neaizsniedzams. (I.Ziedonis.)

Bet atteikties arī nav iespējams — vēlēties, kaut tas nekad nebūtu noticis, kaut nebūtu satikts, kaut nebūtu sakritis tas sasienošais skatiens, kaut es būtu pagriezusies un aizbēgusi vēl pirms. Tik daudz jaunu pasaules šķautņu esmu ieraudzījusi, tik daudz jaunu skatupunktu un zināšanu. Ja Tu redzi tik skaistu mākslas darbu, ka sāp, ka nevari uz to lūkoties katru dienu, vai Tu vēlēsies, kaut nebūtu to redzējis? Es to nevaru, man nav tāda spēka. Tā būtu vislielākā zaimošana. Zināšanas ir dievišķas, un šīs pat nav plikas zināšanas, tas ir kaut kas lielāks un plašāks, pasaules skatījums varbūt. Ir iepazīts jauns veids, kā atpazīt acu priekšā afišējušos kādu no dievišķā skaistuma šķautnēm. Un tā vairs neesmu vecā es, tā ir jau kvalitatīvāka entītija, kas sajēdz ko vairāk.

Un tomēr skaistums sāp, kad ir neaizniedzams.

2012.gada februāŗa sākumā. 

Klavieres

Pasaule kā atvērtas klavieŗes guļ zem manu pirkstu galiem. Bet atšķirībā no klavieŗēm šai pasaulei es zinu dažas taustiņu kombinācijas, kas rada mūziku.

2012.gada 16.janvārī.