darbs

Mēs sēdējām pusapjumtajā restorāna terasē. Saule ne par daudz, ne par maz, spirgts vējiņš, laiks caur caurēm atbilst prasīgajam vērtējumam: “Ideāls”. Pārmaiņus runājam par darbu (kā jau kolēģi), par dzīvi un par pusdienu radīto labsajūtu.

— Laba cūka, tieši tik asa, kā es vēlējos. Kā tavas garneles?
— Mazliet par daudz mīklas un par maz garneļu, bet priekš pseidoaustrumu restorāna ir pilnīgi pieņemami. Katrā ziņā manu akūto kāri pēc tīģeŗgarnelēm noteikti remdē.

— Mēs esam buržuji. Tu apzinies, ka mēs vienās pusdienās noēdām vairāk, kā daži mūsu līdzpilsoņi nopelna dienā?
— Neuztraucies, šī gan jau ir mana vienīgā ēdienreize dienā, tā ka nav nemaz tik traki. — Pēc pauzes. — Bet buržuji gan mēs esam, tur es tev piekrītu. Mīlēt darbu, ko dari, vispār ir buržujisms.

2012.gada jūlija sākumā.