emocijas

Viegla, vēl silta vēja pūsma pāri ietvei nesa dažas sausas, dzeltenas lapas. Viena aizķērās aiz brūnās kurpes purngala. Saule. Pussmaids.

Citiem rudens ir skumju un nomāktības laiks, bet viņai tā ir atdzimšana. Rudenī viņa mīlēja dzīvi un iemīlējās. Skolnieki un studenti nīstot rudeni, bet viņa instinktīvi gaidīja, kad kāds atnāks, izraks viņu no papīru kalniem darbā, izpurinās no smadzenēm apātiju un aizsūtīs pasēdēt auditorijā, kur kāds vairāk vai mazāk aptracis profesors viņu atkal vedinās atklāt jaunas, vēl nezināmas cilvēces prātu diženuma dzīles, elegantas idejas un negaidītus atklājumus pārmijus ar rimtiem stāstiem par slepeniem vēstures kaktiņiem, kas savdabīgi raksturo vien šo zinātnes jomu.

Auditorijas bija mūžīgi aukstas, viņa regulāri tajās sēdēja mētelī, un krēsli — cieti. Zinātņu „pils” nesen izremontētā daļa izskatījās vēl mākslīgāka par lego būvi, savukārt otra daļa bija precīzs, nē, savā koncentrētībā pat kariķēts padomju mākslas paraugbrīnums. Ar vien vārd sakot, nekā no Cūkkārpas maģiskuma vai Rivendellas cēluma. Viņa pati jau arī nebija gluži elfu meitene — no laptopa ekrāna aizsargājošā aizsega viņa izlīda tik reti, ka daļa pasniedzēju pat lāga nezināja, kā viņa izskatās. Varbūt labi, ka tā, jo lekciju tēmas, kas viņai nešķita vērtīgas, mēdza izpelnīties visnotaļ ciniskus komentārus.

Un tomēr, tieši šobrīd, kad dzeltenās lapas dejoja viņai ap kājām, viņai tā visa, pat mūžam līdz sāpēm nosalušo pirkstu, pietrūka tik ļoti, ka iekšas sāpēja. Smadzenes vēl neļāvās biedējošajai domai, bet sirds jau zināja — kaut kas ir beidzies. TAS ir beidzies un tagad vajadzīgs jauns plāns un jauns mērķis. Mājas ir tur, kur sirds… Kur ir viņas sirds, kur ir viņas rudens?

2011.gada septembrī.