Kā jau daudzi atstumtie un spurainie pusaudži, kas vēlāk pamanās izaugt vismaz par inteliģences nomalēm, viņa sākumā vēlējās sev blakus cilvēku, kuŗš būtu mīļš, iejūtīgs un ar kuŗu viņa varētu parunāt. Vienalga par ko, galvenais, lai būtu interesanti.
Kad nākamreiz viņai sanāca laiks, šķiet, pirmajos universitātes kursos, iedomāties par to, ko viņa gribētu, tēls, ko viņa sev domās uzbūra, bija dziļi ieaudzis tajā pašā savdabīgajā un par grūtu uzskatītajā profesionālajā vidē, kur viņa. Viņi mainījās ar nelieliem padomiem ikdienas darbam, stāstiem par elpu aizraujošajiem atklājumiem, netveŗamiem sapņiem un eksaktiem jociņiem.
Tagad viņa gulēja atvērtām acīm un skatījās tumsā nesaskatāmajos griestos. Gribējās ar kādu parunāt. Par darbu, darboholismu, par kļūdām un apkaunojumiem, par paniku un izmisumu, par seksu, par vīriešiem, par sievietēm, daudz, par dēmoniem, baudu, svētlaimi un bailēm. Viņa gribēja par savu dzīvi un apkārtējo pasauli stāstīt lietas, kas klausītāju nobiedē, aizdzen prom un sagrauj visu viņa ticību un cieņu pret stāstītāju, bet pretī saņemt iedziļināšanos un mierīgu pieņemšanu.
2012.gada augusta sākumā.