Fantazēju. Iedvesmojoties no "īstās" dzīves.
Skaistums sāp, kad tas mums ir neaizsniedzams.* Reizēm tam skaistumam ir silti dzeltenbrūnas acis. Vai dzidri gaiši pelēkas. Reizēm tā ir ideja, abstrakts tēls vai sapnis. Bet izolēt sevi no tā būtu nepanesami.
*) I.Ziedonis.
2012.gada septembŗa sākumā.
Biologi esot sapētījuši, ka ķīmija, kas izraisa iemīlēšanās sajūtas, pēc trim gadiem beidz darboties. Kur ir mani apsolītie trīs gadi, sasodīts?! Kur?!
Skaistums sāp, kad ir neaizsniedzams. (I.Ziedonis.)
Bet atteikties arī nav iespējams — vēlēties, kaut tas nekad nebūtu noticis, kaut nebūtu satikts, kaut nebūtu sakritis tas sasienošais skatiens, kaut es būtu pagriezusies un aizbēgusi vēl pirms. Tik daudz jaunu pasaules šķautņu esmu ieraudzījusi, tik daudz jaunu skatupunktu un zināšanu. Ja Tu redzi tik skaistu mākslas darbu, ka sāp, ka nevari uz to lūkoties katru dienu, vai Tu vēlēsies, kaut nebūtu to redzējis? Es to nevaru, man nav tāda spēka. Tā būtu vislielākā zaimošana. Zināšanas ir dievišķas, un šīs pat nav plikas zināšanas, tas ir kaut kas lielāks un plašāks, pasaules skatījums varbūt. Ir iepazīts jauns veids, kā atpazīt acu priekšā afišējušos kādu no dievišķā skaistuma šķautnēm. Un tā vairs neesmu vecā es, tā ir jau kvalitatīvāka entītija, kas sajēdz ko vairāk.
Un tomēr skaistums sāp, kad ir neaizniedzams.
2012.gada februāŗa sākumā.