* * *

Dzird pieminam raganu dedzināšanu, taču es īsti neticu, ka tā tiešām sadedzināja daudz īstu raganu, ja nu vienīgi viņas kaut kā tika ievilinātas. Man liekas, uz sārtiem galvenokārt nonāca nabadzīgas vecītes. Raganas lielākoties ir pārāk žulganas, un tā noteikti būtu bijusi briesmīga krietnas malkas izšķērdēšana. Toties ir ļoti viegli nogāzt gar zemi vecenīti, izraut no eņģēm šķūņa durvis kā maizes šķēli un tad kraut un kraut virsū akmeņus tik ilgi, līdz viņa vairs nespēj paelpot. Un tad viss ļaunums uzreiz ir izgaisis. Tikai, protams, tā nenotiek vis. Jo kaut kur citur kaut kas notiek, un ir vēl citas vecenītes. Kad vecenītes izbeidzas, vienmēr ir vēl vecīši. Vienmēr ir svešinieki. Vienmēr ir kāds, kurš nav savējais. Un tad, iespējams, pienāk diena, kad ir kārta tev. Tikai tad beidzas šis trakums. Kad vairs nav neviena, kurš trakotu.

/T. Pračets, Man būs pusnakts kleita/

* * *

Ja viņa tagad būtu sākumskolā, kur jāraksta sacerējums “Mans varonis”, viņa rakstītu par Džonatanu Livingstonu Kaiju. Tas patiesībā būtu pavisam vienkāršs sacerējums. Džonatans darīja to, kas viņam patika un ko viņš uzskatīja par pareizāku, lai gan visi viņam teica, ka tā nedrīkst un nevar. Džonatans bija laimīgāks, tāpēc ka izvēlējās sev pareizo, nevis ļāvās pūļa viedoklim, un Džonatans to izbaudīja. Arī būdams viens un tāpēc ne mazāk.

2013.gada oktobŗa sākumā.