He made my day. Twice! Before noon.
Month: 2011. gada decembris
Kāpēc Tu nepieraksti?
Datora klaviatūra zem pirkstiem ir pierasta un tik ļoti uzticama, ka šķiet pat pakļāvīga. Kā sava ķermeņa daļa. Bet taustiņu klaboņa nav dzirdama.
Nekustīga, nopietna seja raugās nekuŗienē. — Kāpēc Tu nepieraksti, Tev tā ideja patika.
— Nav pabeigta.
— Tu baidies.
— Tas nav stāsts, tikai pusdoma kā dzijas gals, kas karājas gaisā. Es nevaru pabeigt.
— Tu baidies, ka nebūs kvalitatīvi? Tev taču ir rakstījumi, ko atzīsti par tīri pieņemamiem pēc to pabeigšanas.
— Šim trūkst domas un savstarpējā sakarīguma.
— Tu baidies, ka raksti tāpēc, ka tas ir skaitītos stilīgi. Tu baidies, ka kāds padomās, ka gribi sacensties ar autoriem, kuŗus Tu cieni un apbrīno, kuŗus attiecībā pret sevi Tu nostādi neaizsniedzamos augstumos. Tu baidies gan nopēluma, gan veiksmes. Tu alksti atzinības, bet baidies brīža, kad to saņemsi, jo nezināsi, ko atbildēt. Tu nekad neesi ņēmusi savu rakstīto vārdu par pilnu.
Tomēr Tavā smadzenēs klejo kadri, kas Tev neliek miera. Aizmirst, izgrūst no prāta Tu tos nespēj, bet formalizēšanai un pierakstīšanai Tev trūkst iemaņu. Tev ir redzējums par gala rezultātu, saraksts ar prasībām labam tekstam, bet realizēt šīs prasības Tu biežāk nemāki nekā māki. Tomēr kadri neliekas mierā. Atgriežas.
2011.gada decembŗa vidū.
Īsā vēstule
Bet tik un tā viss būs Tavā ziņā –
Iet pa straumei vai klausīties sirdsapziņā…*
Vai tad tā vispār ir izvēle? Ja straume nes pret klintīm? Bet iepriekš pļāpīgā sirdsapziņa pieklūst, zinot, ka tās ieteikumi novedīs pie neizbēgamas bojāejas?
Ar cieņu,
Persona non Grata
2011.gada decembŗa sākumā.
(*) Prāta vētra
Dzimtā valodā — vīns vēl saldāks
Atkal angļu valoda domās sāk pārmākt latviešu.
Likās taču, ka tas nekad, nekad nevar notikt, ka latviešu valoda ir visloģiskākā un visskaistākā, ka tikai tajā un nevienā citā nav iespējama tik pilnīga manas domas brīvība un maksimāla izpausmes precīzitāte. Bet tagad rindām vien frāzes galvā savirknējas vispirms angliski, un tikai pēc tam atrodas latviešu analogi. Vai arī neatrodas. What a pitty. Bad for you.
Jā, slikti man. Zinu. Mijiedarbība ar valodu (un bieži ar dzīvi vispār) pamatā notiek caur lasīto tekstu. Darbā viss ir angliski. Daiļļiteratūru lasīt laika ir maz, meklēt un izvēlēties tādu, kas atbilst gaumei — vēl mazāk. Ne viss, ko gribētu izlasīt, ir latviski iztulkots. Ne viss, kas ir iztulkots, ir bagātā, baudāmā valodā.
Un mūziku pamatā arī klausos angliski. Teksts jau nav galvenais, bet tas nekādi nenovērš to, ka es viņu dzirdu un gandrīz vienmēr uztveŗu. Angļu valoda jau sen ir mana otrā daba. Nezinu, pa kuru laiku. Izruna ir briesmīga, es vēl jo projām rakstu ar drausmīgām stila kļūdām un nespēju lietot artikulus pareizi, bet es tajā valodā esmu brīva. Nedaudz padomāju, nedaudz pārslēdzos un, lūk, tev viss mans darbs un puse manas pārējās dzīves kā uz delnas. It is necessary to understand these concepts, to work on language technologies. This way we are working on future preservation of language; this is a way to fight the threats of language extinction. Visā šajā gaŗajā penterē Word gramatikas pārbaudītājs atrada vien to, ka komata vietā liekams semikols.
Es ilgojos tās brīvības, es alku atbrīvoties no mokām, kas mani spieda vai nost rakstot jebkuru gaŗāku gabaliņu angliski. Vienu brīvību ieguvu, bet pazaudēju stabilitāti. Un līdz ar to samazinājās vispārējās izteiksmes spējas. F*ck it, I wanna go home.
— Take care, mīļā. Vajadzēs. Noderēs.
2011.gada decembŗa sākumā.