Fantazēju. Iedvesmojoties no "īstās" dzīves.
Man pagātnē ir vairāki tādi brīži, kur man gribas tai viņai, kas ir pagātnes es, pienākt klāt, no aizmugures apskaut, noskūpstīt pakausi un teikt “es zinu, es zinu, es zinu, šis ir briesmīgi, es par tevi parūpēšos”, aizvest prom un ļaut, lai viņa izraud visu savu sāpi saules pielietā zemeņu pļaviņā.
In the end we will grow mighty, we will?
Gribējās uzrakstīt kaut ko āķīgu un poētisku, bet realitāte ir tāda, ka nu vienkārši īgnums. Iemīlēties cilvēkā, par kuru pirms mēneša pateikts, ka nemaz jau tik ļoti nepatīk, ir kaitinoši. Un maza pretintereses varbūtība arī jūtas kā noiets etaps.
CGP Grey reiz ieteica taisīt nevis jaunā gada apņemšanās, bet tēmas. Bet, ja var gadam, kāpēc ne citiem lielākiem periodiem. Izskatās, ka pašlaik veidojas labo beigu periods. Lieta beidzas… un paliek vieglāk. Lieta beidzas – un vēl vieglāk!
2022. gada septembŗī.
Galvā tik sen nav bijis nevienas radošas domas, ka es vairs neatceros, kā tas bija. Priekšmetus radīt ir mazliet vieglāk kā teikumus, ja ir iesākts, tad ir pie kā pieturēties.
Nevaru aizmigt. Rīt pašsajūta būs pēc sūda, drusku dusmas. Atcerējos vecus notikumus ar seniem cilvēkiem, uznāca vēl vairāk dusmas.
Sēžu, klausos mūziku. Diezgan melna nakts par spīti tam, ka polārais loks nav nemaz tik, tik tālu.
My body is a cage
We take what we’re given
Just because you’re forgotten
That doesn’t mean you’re forgiven
Mūzika ir maģiska lieta, it īpaši naktī.
– I have to admit, you are snoring. Lightly, tho.
– You however were giggling in the sleep.
– Huh, really? I don’t remember…
– You were most certainly enjoying yourself!
It sounded surprisingly comforting when put this way. I used to talk in the sleep when I was in my early twenties, but hadn’t heard such reports for a long, long time.
Pēdējā gada laikā smadzenēs iebūvētais Random Walker salūzis. Tā vietā, lai klīstu pa visurieni, atklātu iemīlējušos poēziju, jokus un kalambūrus, tas atkal un atkal uzduras Ktulu.
/2021. gada novembŗa otrā puse/
Teksti nāk un slīd garām. Vai pieķeras. Atkarībā no garstāvokļa un laikiem. Nez, vai tas ir baigais kompliments laikiem, ja pusotra gada laikā tā patiesi ierezonējusi ir tikai Litany Against Fear:
I must not fear.
Fear is the mind-killer.
Fear is the little-death that brings total obliteration.
I will face my fear.
I will permit it to pass over me and through me.
And when it has gone past, I will turn the inner eye to see its path.
Where the fear has gone there will be nothing. Only I will remain.
/F. Herbert, Dune/
Aizmirsu izspiest sajūgu un pēc gara bremzējiena pie krustojuma noslāpām.
– Piedod, mīļā, esmu pa šīm dienām krāpusi tevi ar automātiem, – es teicu, iedarbinot aizdedzi.
Skolasbiedru tirānija man ir ilgi bijusi būtiska, dzīvi izmainoša sāpe. Pareizāk sakot, tas, ka daži skolotāji toreiz nemācēja palīdzēt, bet vairumam nerūpēja. Neienāca prātā, ka te var un vajag ko darīt. Es cerēju, ka mūsdienās, kad informācijas ir vairāk, šī problēma mazinās. Ka, ja man būs bērni, viņus varēs nepakļaut daudziem gadiem murga.
Atnāca kovids. Atnāca delta. Un pietiekami liela skolotāju daļa negrib vakcinēties. Acīmredzot, viņiem nerūp pat tas, vai viņu klasē kāds nenomirs.