Mēs mēdzam viens otram nepiekrist. Mēs strīdamies, vai pensionāriem vajag sabiedriskā transporta brīvbiļetes un vai kādas tiesības labāk piešķirt vai nē… Mūsu ir tik daudz, mūsu viedokļi var būt tik tāli un atšķirīgi. Ir gluži loģiski, ka reizēm mums citu izvēles šķiet stulbas, neloģiskas vai pat neētiskas. Nu, nevaram mēs vienmēr visu saprast un pieņemt. Un nevajag ar. Reizēm nepieņemt nozīmē paraustīt plecus, reizēm nolamāties un pateikt – tu esi muļķis vai mēsls. Un tas ir cilvēcīgi.
Dzīve
8. marts
Man patīk mežģīnes. Man patīk jaunās korsetes dziļi liektās līnijas un auklu raksts uz muguras. Un pašas garie, zīdainie mati. Bet es nejūtos nedz spēcināta, nedz iedrošināta, zinot, ka puspasaule nolēmusi – šīs intereses man pastāv, šīs patikšanas ir piemērotas manām sekundārajām dzimumpazīmēm, un kādam citam tāpēc vien nepienākas.
Es jūtos ērti savā ķermenī, tas ir glīts un, hmm, praktisks? Ja neskaita nelielus treniņus, negribu to mainīt.
Bet tas netraucē man iedomāties, kā būtu, ja mans dzimumhromosomu komplekts nebūtu pirmais, ko cilvēki novērtē, mani sastopot. Pie velna, tas pat nav pats hromosomu komplekts, kas ir zināms – nekad neesmu taisījusi gēnu testus, pat nezinu, vai man ir tās divas X hromosomas. Nevaru pilnīgi izslēgt, ka man būtu, piemēram, Y hromosoma kopā ar testosterona izstrādes vai uztveršanas gļuku, tā gadās. Nevaru izslēgt arī himērismu.
Bet tomēr. Ko dažādi cilvēki domātu, vērtētu, iepazīstoties, ja dzimums nebūtu svarīgs. Stulba? Tiepīga? Laipna? Attapīga? Ja mēs vispirms būtu cilvēki un par ģenitāliju komplektiem iedomātos kaut kad vēlāk, ja rastos atbilstoši apstākļi. Nav jau tā, ka ģenitālijas nebūtu svarīgas nevienam – vienmēr ir ārsti un mīļākie. Bet ne jau visiem, ne jau vienmēr pati pirmā birka pirms visām citām.
2018. gada marta sākumā.
Freids
Freidam, protams, bija taisnība. Dienā, kad Kasiope pieminēja vārdu “erotika”, viņu palasīt atnāca vairāk cilvēku kā pārējā mēnesī kopā.
Nakts autobuss
Rīga, otrdienas vakars. Pēdējais iekšpilsētas autobuss virzienā uz Juglu. Nevienādiem intervāliem trīs vai četri spēcīgi sitieni pa stiklu. Skaņas avots ir kaut kur autobusa vidū sēdošais puišu četrinieks.
— Sitam stiklus, es gribu sist stiklus!
— Nē, tagad uzreiz nē, drusku vēlāk…
Garāks klusuma brīdis, tad vēl viens blīkšķis, spēcīgāks. Priekšējos krēslos sēdošās sievietes bailīgi atskatās.
— Nu nē, pagaidi, ka tev saka! Izkāpsim no autobusa, tad.
— Davai, sitam stiklus!
— Tagad nē, bļaģ! Aiziesim pie tevis un tur sitīsim!
Sist gribētājs apmierināts, viens no līdz šim sarunā neiesaistījušās kompānijas daļas tā kā aizrijas, kā šķauda vai klepo, nevar saprast.
Autobusa priekšplānā gadus 60 vai pat vairāk vecs večuks cītīgi mēģina risināt sarunu ar trim bariņā sasēdušām vidusskolniecēm, kuŗas tik pat cītīgi mēģina atkratīties no nelūgtā veča. — … — Lai top gaisma-āā! — nobļaujās viena no meitenēm un spīdina uz visām pusēm telefonā iemontēto lampiņu. Visvairāk večukam acīs.
Pie Šmerļa iekāpj viens vienīgs pasažieris — neliela auguma nenosakāma dzimuma cilvēks vatētā, zilā vējjakā ar labi atpazīstamu baltu uzrakstu uz muguras. Sekundes simtdaļā no autobusa izšaujas gan puišu četrinieks, gan vīrs, kam tapa gaisma, gan viena no meitenēm. Iekāpušais apsēžās brīvā krēslā stūŗī pie durvīm.
Abas autobusā palikušās vidusskolnieces saskatās: — Kur viņa? Mums taču tikai nākamajā… — Bet labi, ka tas vecis izkāpa, fūuuu… — Re, skaties, rekur viņa jau iet. Ceļamies, tūlīt jau arī jākāpj. Ak Dievs, kontrole! Tu nopīkstināji talonu? Tu nopīkstināji?! Es vairs neatceros, vai es nopīkstināju! Man tā reizēm gadās… Tā taču var gadīties! Es vienreiz līdz pat VEFam aizbraucu un tikai tad atcerējos, ka esmu aizmirsusi nopīkstināt! Bet tur nekā slikta nebija, man bija mēnešbiļete, viss kā vajag! Es tikai aizmirsu nopīkstināt! Es tikai… !!! …
Cilvēks zilajā jakā savā krēslā centās savilkties vēl mazāks un neuzkrītošāks.
2012.gada aprīļa vidū.