Fantazēju. Iedvesmojoties no "īstās" dzīves.
Pētījumi liecina, ka neuzkrītošs fona stress samazina dzīves ilgumu, LGBT cilvēki nodzīvojot vidēji vairākus gadus mazāk. Nez, tas nozīmē, ka kaut kur fonā tiktu nograuzti arī kādi viņas dzīves gadi, kas citādi viņai būtu pieejami? Sireāla un ne sevišķi patīkama doma.
2019. gada marta sākumā
Viņa jau sen vairs nebrīnījās, atklājot, ka vēl kaut kas viņas sajūtās nebija tāpat kā citiem cilvēkiem. Pirms 300 gadiem viņa droši vien par to rakstītu romantisku romānu ar tādām puķainām frāzēm kā “dzimusi zem nelaimīgas zvaigznes”, “likteņa acs nolūkotā” un tamlīdzīgi. Protams, tas notiktu brīvajā laikā, kad nebūtu aktīvi jāizvairās no tikšanas sadedzinātai sārtā par raganību. Mūslaikos viņai bija piezemētāki mērķi. Ja tāda bija viņa, vai var atrast viņai līdzīgos? Vēlams, neveicot pilno pārlasi pa visiem pasaules cilvēkiem – tas būtu baigi darbietilpīgi, un pārcilvēcisku mūža ilgumu viņa, nu, vismaz pagaidām, sev atklājusi nebija.
2018. gada aprīļa vidū.
“Es esmu par vecu, lai atteiktos no cilvēkiem tikai tāpēc, ka sabiedrība nezina, kā nosaukt vai izskaidrot mūsu mijiedarbību.” Viņai bija trīsdesmit. Drīzi mirt viņa netaisījās, bet atkāpties no sava – arī nē.
2017. gada septembŗa un oktobŗa mijā.
Pēc trīs ar pus tūkstošiem apgriezienu motors strauji kļuva vairāk kā mazliet dzirdams.
– Nezinu, vai Tu klausies vecu mūziku, bet šitā skaņa atgādina vienu fragmentu grupas Pink Floyd albumā The Wall. Viedokļi dalās, vai tur ir viens transportlīdzklis iemontēts vai vairāki, bet man pašai šķiet, ka tur ir montēts ātrvilciens kopā ar lidmašīnu, kas paceļās.
– Jā, es zinu, kuŗu vietu Tu domā. Man šķiet, tas ir īsi pirms sākās We don’t Need no Education. Mēs to dziedājām skolas žetonvakarā.
– Avvvv, cik mīļi! Mēs gan bijām pielaizīti un dziedājām Mūzikas skaņas. Bet olimpiešu ekskursijās es uzzināju, ka šis nav tas labākais disks, ko likt klausīties autobusā, jo ne visiem skolotājiem, kā izrādās, ir humora izjūta.
2015. gada jūnija vidū.
Sēž cilvēks, tāds nopients, domās iegrimis. Dzīves īpatnība, kuŗu viņš nekad nav vēlējies afišēt, atkal ir negaidot un, iepriekš nebrīdinot, tikusi atgādināta, turklāt visnotaļ publiski. Nav jau tā, ka viņš to varētu ietekmēt, tomēr neomulīgi. Tā nav no lietām, kas darītu kādu laimīgu vai pielūgtu, tā ir kā trešā kāja — sabiedrībā par ne īsti labu atzīta lieta, ar kuŗu piedzimt, to neizvēloties, un vienīgais, kas atliek cilvēkam, ir ar to sadzīvot.
Mūsu citkārt tik ierastajā labdabīgo smieklu noskaņā es nosaku: — Neuztraucies, es tak nesākšu par tevi domāt sliktāk tāpēc, ka tev ir trešā kāja. Man taču pašai ir līdzīga!
Cilvēks paceļ galvu un mazliet pasmaida. Ir labāk. Es pieminu vēl to, ka manai trešajai kājai patiesībā ir vismaz seši pirksti… Mjā, viņējai gan ir divi ceļgali… Pēc brīža mēs runājamies par trešajām kājam ar līdzīgu vieglumu kā par mīļākajiem tējas paveidiem.
Tie ir brīži, kuru dēļ ir vērts dzīvot. Tieši šie tik ļoti kā nevieni citi, lai gan vispār es esmu gan drusku gudra, gan drusku talantīga, un dzīve mani laik’ pa laikam aplaimo ar dažādiem atzīstamiem panākumiem, un trešās kājas eksistence ir pataloģija.
2012.gada jūnija sākumā.
Starpība starp reliģiju un dzīvi šeit ir tāda pati, kāda starp matemātiku un fiziku – viena bezgalība. Iespēja sasniegt ko absolūtu.
Sen, daudzus gadus atpakaļ.
Kad biju bērns, es biju teiste. Kad paaugos un skolā apguvu fiziku, kļuvu par ateisti. Kad paaugos vēl un augstskolā apguvu matemātiku, kļuvu par agnostiķi. Tagad jācer, ka paaugšos vēl, lai iegūtu spēju šīs metamorfozes loģiskumu parādīt arī citiem.
2012.gada marta vidū.