Piecus gadus atpakaļ, kad nebijām vēl pazīstami, viņš šad un tad esot mēdzis teikt “never stick in a crazy“, nekad nepinies ar trako.
Ejot pāri kopīgajai viesistabai, es veltīju acumirkli viņa lielajam datorgrafiķa monitoram. Tur tapa lielformāta plakāts, pilns mazu, krāsainu vārdiņu. Izskatījās, ka tas ir uzskates materiāls, ko palūdzu sava darba vajadzībām – vairāki simti vissavdabīgāko veco latviešu vārdu glīti izmētāti dažādos leņķos un lielumos. Absurds materiāls, bet pabeigts izskatīsies iespaidīgi, it īpaši ņemot vērā pārsteidzošo darba apjomu, ko viņš kādā entuziasma uzplūdā bija veltījis vizuālo nianšu visprecīzākajai nogludināšanai. Nepiesardzīgs vērotājs valodas dzīļu priekšā varēs sajusties melns un maziņš. Tomēr, ja šīs nebija “crazy”, tad es vairs nezināju, kas ir. Viņš droši vien bija mainījis gaumi.
2016. gada septembŗa/oktobŗa mijā.