Gribējās uzrakstīt kaut ko āķīgu un poētisku, bet realitāte ir tāda, ka nu vienkārši īgnums. Iemīlēties cilvēkā, par kuru pirms mēneša pateikts, ka nemaz jau tik ļoti nepatīk, ir kaitinoši. Un maza pretintereses varbūtība arī jūtas kā noiets etaps.
iemīlēšanās
* * *
Ļoti parocīgi ieķerties cilvēkā, kas taisa publiskus garstāvokļu mūzikas sarakstus Spotify – tu uzliec sev viņa mūziku un tas ir kā mazliet ielūkoties cilvēka prātā. Nu gandrīz kā satikt viņu pašu.
* * *
Fuuuuuuuuck. It took me 17 years to acknowledge she was my first crush. I wonder, what kind of person she is now? Still bright and inspiring? Or maybe something dull and grown up.
End of September, 2017
* * *
Biologi esot sapētījuši, ka ķīmija, kas izraisa iemīlēšanās sajūtas, pēc trim gadiem beidz darboties. Kur ir mani apsolītie trīs gadi, sasodīts?! Kur?!
Skaistums sāp, kad ir neaizsniedzams. (I.Ziedonis.)
Bet atteikties arī nav iespējams — vēlēties, kaut tas nekad nebūtu noticis, kaut nebūtu satikts, kaut nebūtu sakritis tas sasienošais skatiens, kaut es būtu pagriezusies un aizbēgusi vēl pirms. Tik daudz jaunu pasaules šķautņu esmu ieraudzījusi, tik daudz jaunu skatupunktu un zināšanu. Ja Tu redzi tik skaistu mākslas darbu, ka sāp, ka nevari uz to lūkoties katru dienu, vai Tu vēlēsies, kaut nebūtu to redzējis? Es to nevaru, man nav tāda spēka. Tā būtu vislielākā zaimošana. Zināšanas ir dievišķas, un šīs pat nav plikas zināšanas, tas ir kaut kas lielāks un plašāks, pasaules skatījums varbūt. Ir iepazīts jauns veids, kā atpazīt acu priekšā afišējušos kādu no dievišķā skaistuma šķautnēm. Un tā vairs neesmu vecā es, tā ir jau kvalitatīvāka entītija, kas sajēdz ko vairāk.
Un tomēr skaistums sāp, kad ir neaizniedzams.
2012.gada februāŗa sākumā.