cilvēki

* * *

rakstīja

Mēnešreizes bija murgs. Kopš viņa bija spiesta dzīvot cilvēka ķermenī, viņa vēl vairāk brīnījās, kāpēc cilvēki uz ko tādu parakstās. Tā citādi jau jaunajam ķermenim nebija ne vainas – glīts, labas reģenerācijas spējas, tīkami reaģē uz dažādiem sensorajiem kairinājumiem… Audiosignālu uztvere tagad bija labāka, kopā ar to bija parādījusies spēja izbaudīt dažādus gaisa vibrāciju virknējumus. Ar visaptverošajam spiedien- un termojūtīgajam apvalkam nebija ne vainas, cilvēki bija izkopuši plašu spektru baudas gūšanas veidu ar tā palīdzību. Bet nu tā menustrēšana bija pilnīgi lieka. Pirmajā reizē viņai šķita, ka savu jauno ķermeni ir neglābjami salauzusi – sāpes, emocionāla un hormonāla nestabilitāte, ar realitāti nesavienojamas vēlmes un vēl tāda cūcība. Cik daudz tie cilvēki var asiņot, lai nenomirtu?! Ar laiku viņa iemācījās apstrādāt daļu muļķīgo simptomu – daļai cilvēki paši bija izstrādājuši aprisinājumus, savukārt, emocionālo nestabilitāti varēja ignorēt, ja tajā laikā minimizēja komunikāciju. Bet nu libido, nopietni? Ar visām tām asinīm? Kas, tie cilvēki galīgi vampīri ir?!

2016. gada novembŗa vidū.

* * *

rakstīja

Kā jau daudzi atstumtie un spurainie pusaudži, kas vēlāk pamanās izaugt vismaz par inteliģences nomalēm, viņa sākumā vēlējās sev blakus cilvēku, kuŗš būtu mīļš, iejūtīgs un ar kuŗu viņa varētu parunāt. Vienalga par ko, galvenais, lai būtu interesanti.

Kad nākamreiz viņai sanāca laiks, šķiet, pirmajos universitātes kursos, iedomāties par to, ko viņa gribētu, tēls, ko viņa sev domās uzbūra, bija dziļi ieaudzis tajā pašā savdabīgajā un par grūtu uzskatītajā profesionālajā vidē, kur viņa. Viņi mainījās ar nelieliem padomiem ikdienas darbam, stāstiem par elpu aizraujošajiem atklājumiem, netveŗamiem sapņiem un eksaktiem jociņiem.

Tagad viņa gulēja atvērtām acīm un skatījās tumsā nesaskatāmajos griestos. Gribējās ar kādu parunāt. Par darbu, darboholismu, par kļūdām un apkaunojumiem, par paniku un izmisumu, par seksu, par vīriešiem, par sievietēm, daudz, par dēmoniem, baudu, svētlaimi un bailēm. Viņa gribēja par savu dzīvi un apkārtējo pasauli stāstīt lietas, kas klausītāju nobiedē, aizdzen prom un sagrauj visu viņa ticību un cieņu pret stāstītāju, bet pretī saņemt iedziļināšanos un mierīgu pieņemšanu.

2012.gada augusta sākumā.

* * *

rakstīja

Melna kafija. Sarunas, gandrīz bezgalīgas.

— Cilvēki ir dīvaini. Mani tomēr pārsteidz tas, ka mazpazīstami (un ne tikai!) cilvēki no manis baidās.
— Tu esi tieša. Tu pasaki, ko redzi un domā.
— Bet tad taču ir drošāk — es nevaru vīt aizmuguriskas, slēptas un nesaprotamas intrigas, cilvēkam ir pilna informācija par visu ļaunumu, kas no manis taisās rasties… Es nesaprotu.
— Bet tā ir.

2011.gada oktobŗī.