Reizēm ir vārdi, kuŗi vienkārši ir tavējie. Tu neesi to autors, tu nemāki lietot tādas formas un īpatnības, bet tie ir tavējie. Tos var virknēt caur galvu atkal un atkal, un tie nekļūst veci. Tie ir tava mēle, tavas domas, tava elpa un asinis, jūs esat viens vesels. Kad tu sastopies ar savējajiem, tu nespēj noticēt, ka jel kad esat varējuši būt šķirti, ka kādreiz ir varējusi būt pasaule, kuŗā šos vārdus vēl neviens nav teicis. Tāpēc reizēm neatliek nekas cits kā citēt.
Kad gājām prom, kurmis man ļāva izvēlēties, ko es gribu paņemt līdzi no dzintara pasakas. Es paņēmu Mīlestību.
Mīlestība ir tāds dīvains dzintars, ko nekā nevar aprakstīt, ne uzzīmēt, ne izstāstīt.
Kad es to paņēmu, tas bija dzintara gabals, un man likās, ka tas dzied. Tā, kad es biju mazs, man pie gultiņas dziedāja māte. Līzdams jau mājup pa alu un apstājies atpūsties, es jutu, ka manī kāds skatās. Tas bija dzintara gabals. Viņš skatījās manī tā, ka man kļuva bezgala labi un es nejutu vairs nogurumu. Visu laiku vēl joprojām viņš manī tā skatās. Tā manī ir skatījušies tikai cilvēki, kas mani mīlējuši. Es izlīdu no alas, un dzintars pēkšņi pazuda un iemirdzējās tālumā kā zvaigzne. Es pazinu tūliņ — tas ir mans dzintars. Starp tūkstošiem un miljoniem zvaigžņu es pazīstu savējo. Pārnācis mājā, es to noliku uz galda, un man nekad ar to nav garlaicīgi.
Jaungada naktī tas deg kā brīnumsvecīte, bet vakaros smaržo pēc priežu ziediem.
Reizēm tas ar mani runā. Kad es piegurstu, viņš čukst tādus vārdus, no kuriem pāriet nogurums. Vēlu vakarā, kad visi aiziet gulēt noguruši, sāk runāt dzintars, un es varu iet tumsai un sienām cauri. Jo no visiem spēkiem vislielākais spēks ir Mīlestībai. Reizēm mans dzintars manī skatās kā lūdzot. Viņš lūdz mani kaut ko izdarīt, un es to visu varu izdarīt, piemēram, zvaigzni izglābt, kas iekritusi jūrā, saķert degošu lielgabala lodi un turēt ciet, līdz tā noslāpst. Es varu apturēt sitienam gaisā paceltu roku. Es varu apturēt visus lamuvārdus, un tie sakalst uz lūpām un nobirst kā saulespuķu čaumalas. To visu es varu izdarīt. Reizēm mans dzintars uz galda sāk ātri elpot, kā uztraukumā, kā garā skrējienā. Tad es zinu, ka kaut kur jāsteidzas. Kaut kur lauž kokam zarus, kaut kur gāž putniņam ligzdiņas, kaut kur labai sirdij pāri dara. Es ņemu dzintaru kabatā, un mēs skrējām. Kad man kabatā elpo dzintars, es varu skriet simtiem kilometru tālu nepiekusis. Un vēl viena burvestība ir manam dzintaram.
Tas ļaunu cilvēku tuvumā nobāl. Kad es runāju ar cilvēku un redzu — dzintars nobāl, es kļūstu piesardzīgs, es saprotu: šis cilvēks nav labs, viņš tikai par tādu izliekas. Bet labu cilvēku tuvumā dzintars atdzīvojas, reizēm iemirdzas tā, ka man sirds noreibst un acīs sakāpj siltums. Tad cilvēki man saka: “Kādas tev siltas acis!” — “Tas no dzintara,” es saku. “Tas no dzintara.”
Bet dzintars iemirdzas man rokās. “No cilvēkiem,” viņš saka. “Tas no šiem cilvēkiem.” Man ir labi un viegli dzīvot. Ar manu dzintaru man ir ļoti labi un ļoti viegli dzīvot. Bet kurmi kopš tās reizes es vairs neesmu redzējis. Esmu redzējis visādus kurmjus, bet to smaidošo ar dzintara zobu, to vairs ne. Droši vien meklē tagad cilvēkus, kam vēl nav pašiem sava dzintara. Ja jūs satiekat, nebaidieties, lieniet līdzi, viņš jūs aizvedīs dzintara pasakā.
Bet varbūt arī kādā citā pasakā. Vienalga — mēs vēl satiksimies, varbūt krāsu pasakā, varbūt smaržu pasakā, varbūt pasakās, kurās vējš čab lapās vai jūra krāc. Pasaku jau ir ļoti daudz, un tās nekad nebeidzas.
Imants Ziedonis, Dzintarainā pasaka
oriģināls