Fantazēju. Iedvesmojoties no "īstās" dzīves.
kasiope Lieta, kam atbilstoši sabiedrības viedoklim man būtu jānes vien posts un izmisums, deva pēkšņu un teju vai žilbinoši skaidru perspektīvu. Notikumi, attieksmes un skatupunkti pēkšņi saklikšķinājās vienotā mehānismā un es atkal (vai beidzot?) ieraudzīju lietas, kādas tās ir. Un tās izrādījās labākas, nekā biju līdz šim domājusi.
2016. gada jūnija vidū.
Es labprāt teiktu, ka šī ir dzeja, tik viena nelaime – oriģinālais saturs, šķiet, nesatur nevienu dzejas pazīmi.
Reizēm ir grūti izstāstīt citiem, kādas lietas, kādas sajūtas dara tevi laimīgu. Piemēram, tad, ja tevi dara laimīgu vientulības sajūta.
Tā dod brīnišķīgu brīvības apjausmu un dzidru prāta skaidrību.
2015. gada decembŗa vidū.
Pēc trīs ar pus tūkstošiem apgriezienu motors strauji kļuva vairāk kā mazliet dzirdams.
– Nezinu, vai Tu klausies vecu mūziku, bet šitā skaņa atgādina vienu fragmentu grupas Pink Floyd albumā The Wall. Viedokļi dalās, vai tur ir viens transportlīdzklis iemontēts vai vairāki, bet man pašai šķiet, ka tur ir montēts ātrvilciens kopā ar lidmašīnu, kas paceļās.
– Jā, es zinu, kuŗu vietu Tu domā. Man šķiet, tas ir īsi pirms sākās We don’t Need no Education. Mēs to dziedājām skolas žetonvakarā.
– Avvvv, cik mīļi! Mēs gan bijām pielaizīti un dziedājām Mūzikas skaņas. Bet olimpiešu ekskursijās es uzzināju, ka šis nav tas labākais disks, ko likt klausīties autobusā, jo ne visiem skolotājiem, kā izrādās, ir humora izjūta.
2015. gada jūnija vidū.
Miežu vilki, rudzu vilki,
Skrieniet sauli atbrīvot!
Sāpi nevar pārsāpēt,
Skrieniet ķēdes pārzāģēt!
Māris Čaklais
Man viņas pietrūks – neskatoties uz to, ka tā pa īstam, tā stipri jau es viņu nemaz nepazinu.
2014. gada janvāŗa sākumā.
Reizēm man ļoti, ļoti pietrūkst pazaudēto draugu.
To visu varēja mainīt, bet tu to nemainīji,
To visu vareja pagriezt, bet tu uz kaut ko gaidīji.
Ozols, Dāvāja Māriņa
Dōra sēdēja spilvenu ielokā, kājas sakrustojusi pa pusei jogu pozā, rokās vēl silts matē tējas podiņš, un skatījās pa logu nekuŗienē. Viena roka izklaidīgi virpināja salmiņu, bet domas jau krietnu brīdi kā aizklīdušas prom no tējas. Kaut kas dzīvē bija labi, kaut kas – ne visai, un viņa mēģināja domās sakārtot, kas ir kas.
– Es vienmēr esmu bijusi sapņotāja un romantiķe, to laikam nav iespējams atspēkot. Un sapņotāji jau parasti sapņo par skaistām lietām, varbūt lielām, varbūt diženām, noteikti aizraujošām vai kaut kādā ziņā episkām. Nevis lielu un diženu… trauku mazgāšanu, atkal un atkal. Nu, izņemot tos sapņotājus, kam visu mūžu ir bijis aizliegts mazgāt traukus, izmisīgi pietrūcis šī procesa, vai kaut kā tā. Un visas pārējās alternatīvas ir daudz draņķīgākas. Bet man trauku mazgāšanas līdz šim nav pietrūcis. Un tad jau laikam sanāk tikai loģiski, ka man nav ģimenes, kam viņus mazgāt. A nevar nošmaukties kaut kā?!
– Survive or die trying.
– How tautological…
– However, it is always good to acknowledge the possibilities.
2013.gada oktobŗa sākumā.