kasiope

* * *

rakstīja

Dōra sēdēja spilvenu ielokā, kājas sakrustojusi pa pusei jogu pozā, rokās vēl silts matē tējas podiņš, un skatījās pa logu nekuŗienē. Viena roka izklaidīgi virpināja salmiņu, bet domas jau krietnu brīdi kā aizklīdušas prom no tējas. Kaut kas dzīvē bija labi, kaut kas – ne visai, un viņa mēģināja domās sakārtot, kas ir kas.

– Es vienmēr esmu bijusi sapņotāja un romantiķe, to laikam nav iespējams atspēkot. Un sapņotāji jau parasti sapņo par skaistām lietām, varbūt lielām, varbūt diženām, noteikti aizraujošām vai kaut kādā ziņā episkām. Nevis lielu un diženu… trauku mazgāšanu, atkal un atkal. Nu, izņemot tos sapņotājus, kam visu mūžu ir bijis aizliegts mazgāt traukus, izmisīgi pietrūcis šī procesa, vai kaut kā tā. Un visas pārējās alternatīvas ir daudz draņķīgākas. Bet man trauku mazgāšanas līdz šim nav pietrūcis. Un tad jau laikam sanāk tikai loģiski, ka man nav ģimenes, kam viņus mazgāt. A nevar nošmaukties kaut kā?!

* * *

rakstīja

– Survive or die trying.
– How tautological…
– However, it is always good to acknowledge the possibilities.

2013.gada oktobŗa sākumā.

* * *

rakstīja

Ja viņa tagad būtu sākumskolā, kur jāraksta sacerējums “Mans varonis”, viņa rakstītu par Džonatanu Livingstonu Kaiju. Tas patiesībā būtu pavisam vienkāršs sacerējums. Džonatans darīja to, kas viņam patika un ko viņš uzskatīja par pareizāku, lai gan visi viņam teica, ka tā nedrīkst un nevar. Džonatans bija laimīgāks, tāpēc ka izvēlējās sev pareizo, nevis ļāvās pūļa viedoklim, un Džonatans to izbaudīja. Arī būdams viens un tāpēc ne mazāk.

2013.gada oktobŗa sākumā.

* * *

rakstīja

– He would never do such a thing to anybody!
– …
– Well, not to me.
– …
– Must have had some really good reason, end of the world or something…
– …
– … I’m an idiot. Sad idiot.

2013.gada oktobŗa sākumā.

* * *

rakstīja

Runā, ka pirtnieka mērķis esot cilvēkam likt uz brīdi pazaudēt visas domas, likt sasniegt stāvokli, kuŗā prāts ir tukšs, tīrs un balts. Kad viņa pēc pēriena gulēja uz muguras dīķī – uz ūdens, kā bezsvara stāvoklī, uz pirtnieces rokām kā bērns, kas mācās peldēt, viena doma viņai prātā tomēr ierāpoja: es gribu to kopā ar kādu, ko mīlu ļoti un intīmi, ar kādu, ko varu noskūpstīt pēc tam, kad beidz reibt galva. Žēl, ka vakance tukša, tas būtu… Jā.

2013.gada augusta beigās.

* * *

rakstīja

I wrote this novel just for you, that’s why it’s vulgar, that’s why it’s blue.

Placebo, Blue American

Ir tādi cilvēki. Stāsti viņiem sanāk skumji un vulgāri, bet tu viņus mīli un tāpēc stāsti viņiem stāstus.

* * *

rakstīja

– Tu šodien esi… ļoti bipolāra.
– Nē, vienkārši patiesa.

2013.gada aprīļa beigās.

* * *

rakstīja

Kā mani besī cilvēki, kas atkal un atkal šauj pa lidojošiem putniem un pēc tam brīnās, ka putni vairs nelido vai pārvēršas par harpijām un metas izknābt acis.

2013.gada marta sākumā.

* * *

rakstīja

Viņa pieskārieni cēla viņu spārnos, tomēr viņš apstājās par daudz drīz, knapi sācis, un viņa izmisīgi lūdzās turpinājuma, pat skaidri nojaušot, ka nebūs. Līdz sirds dziļumiem patiesa, intensīva un ideāli bezjēdzīga lūgšanās, kas rada vienu no visiznīcinošākajām sajūtām, kāda vispār piedzīvota. “Soul crushing” pačukstēja priekšā viņas svešvalodās atmiekšķējušās smadzenes.

“Skaties no pozitīvās puses,” viņa sevi ironiski mierināja. “Tā vismaz ir zīme, ka esi iemācījusies ikdienā savu dvēseli nemētāt pārāk apkārt un nedot sagraut to kuŗam katram, ja jau citās situācijās Tu to neizjūti.”

2013.gada februāŗa sākumā.