Bija dienas, kad viņa bija stipra un dižena, viena no vislieliskākajām un lieliskākajiem. Un tad bija vakari, kad viņa raudāja nožēlojamā bezspēcībā, jo viņas draugiem sāpēja un viņa neprata nekādā veidā viņiem palīdzēt.
2012.gada novembŗa sākumā.
īsi
Vēstules
Ir vēstules, kuŗas vajag, vajag uzrakstīt un vēl vairāk vajag nosūtīt, bet nevar atrast sasodītās precīzās formas, kas izteiktu vajadzīgo domu. Bet pārprotamās un nekonkrētās formas noteikti tiks pārprastas un iznīcinās jau tā trauslo būvi, ko vēstulei vajadzēja nostiprināt. Kā lai nosūta to, ko nevar uzrakstīt?
2012.gada septembŗa un oktobŗa mijā.
Freids
Freidam, protams, bija taisnība. Dienā, kad Kasiope pieminēja vārdu “erotika”, viņu palasīt atnāca vairāk cilvēku kā pārējā mēnesī kopā.
* * *
Ir pieskārieni, kas rada sajūtu, ka tavs ķermenis ir absolūti ideāls.
2012.gada septembŗa sākumā.
* * *
Skaistums sāp, kad tas mums ir neaizsniedzams.* Reizēm tam skaistumam ir silti dzeltenbrūnas acis. Vai dzidri gaiši pelēkas. Reizēm tā ir ideja, abstrakts tēls vai sapnis. Bet izolēt sevi no tā būtu nepanesami.
*) I.Ziedonis.
2012.gada septembŗa sākumā.
* * *
Vecāks nespēj pamanīt, ka esi jau pieaudzis? Aizdod viņam naudu.
2012.gada pavasarī.
* * *
Starpība starp reliģiju un dzīvi šeit ir tāda pati, kāda starp matemātiku un fiziku – viena bezgalība. Iespēja sasniegt ko absolūtu.
Sen, daudzus gadus atpakaļ.
Klavieres
Pasaule kā atvērtas klavieŗes guļ zem manu pirkstu galiem. Bet atšķirībā no klavieŗēm šai pasaulei es zinu dažas taustiņu kombinācijas, kas rada mūziku.
2012.gada 16.janvārī.
Īsā vēstule
Bet tik un tā viss būs Tavā ziņā –
Iet pa straumei vai klausīties sirdsapziņā…*
Vai tad tā vispār ir izvēle? Ja straume nes pret klintīm? Bet iepriekš pļāpīgā sirdsapziņa pieklūst, zinot, ka tās ieteikumi novedīs pie neizbēgamas bojāejas?
Ar cieņu,
Persona non Grata
2011.gada decembŗa sākumā.
(*) Prāta vētra
Mēs neizdzīvojām kaŗā
Mēs neizdzīvojām kaŗā. Neviens no mums abiem nepalika dzīvs. Tikai elpa vēl jūtama siltajā vasaras vējā, bet tas arī viss. Mums jādodas tālāk. Varbūt mēs kļūsim par sauli, smilgām un vēju. Varbūt Dievišķā Patiesība mūs gaida kā māte, rokas atplētusi.
Mēs nepārdzīvojām kaŗu. Un tomēr mēs uzkavējāmies vēl brīdi pavērot mūsu ķermeņus, kas paliek tur, gaismas pielietajā meža zemeņu pļaviņā. Rokās sadevušies, uz visiem laikiem. Baidāmies atzīt, ka nezinām, vai kādreiz vēl sadosimies rokās, un mums tā tomēr ir mazliet žēl.
Bet mēs nepārdzīvojām kaŗu. Neizdzīvot bija izvēle — katŗam no mums.
2011.gada novembŗa sākumā.