Rudens, novembris bija ievilcies jau kā pusotru mēnesi par ilgu. Lietus, drēgns un tumšs, īsts reimatisma gadalaiks. Tik parastam cilvēkam kā viņa – citādi jau nekas, bet sāpēja pirms gadiem salauztie spārni.
2016. gada decembŗa beigās.
īsi
* * *
Mēnešreizes bija murgs. Kopš viņa bija spiesta dzīvot cilvēka ķermenī, viņa vēl vairāk brīnījās, kāpēc cilvēki uz ko tādu parakstās. Tā citādi jau jaunajam ķermenim nebija ne vainas – glīts, labas reģenerācijas spējas, tīkami reaģē uz dažādiem sensorajiem kairinājumiem… Audiosignālu uztvere tagad bija labāka, kopā ar to bija parādījusies spēja izbaudīt dažādus gaisa vibrāciju virknējumus. Ar visaptverošajam spiedien- un termojūtīgajam apvalkam nebija ne vainas, cilvēki bija izkopuši plašu spektru baudas gūšanas veidu ar tā palīdzību. Bet nu tā menustrēšana bija pilnīgi lieka. Pirmajā reizē viņai šķita, ka savu jauno ķermeni ir neglābjami salauzusi – sāpes, emocionāla un hormonāla nestabilitāte, ar realitāti nesavienojamas vēlmes un vēl tāda cūcība. Cik daudz tie cilvēki var asiņot, lai nenomirtu?! Ar laiku viņa iemācījās apstrādāt daļu muļķīgo simptomu – daļai cilvēki paši bija izstrādājuši aprisinājumus, savukārt, emocionālo nestabilitāti varēja ignorēt, ja tajā laikā minimizēja komunikāciju. Bet nu libido, nopietni? Ar visām tām asinīm? Kas, tie cilvēki galīgi vampīri ir?!
2016. gada novembŗa vidū.
* * *
Miegs kā mazmazītiņas adatiņas sāka durties acīs. Jābeidz, citādi pa miegam sadarīto nevarēs nomodā izstrēbt un salabot. Naktis un klusums bija ideāli sabiedrotie apjomīgu, uzmanību prasošu darbu darīšanai, taču bija jāprot laikā apstāties – pirms ķermenis uzvar prātu un tiek sadarītas stulbības.
2016. gada oktobŗa sākumā.
* * *
Piecus gadus atpakaļ, kad nebijām vēl pazīstami, viņš šad un tad esot mēdzis teikt “never stick in a crazy“, nekad nepinies ar trako.
Ejot pāri kopīgajai viesistabai, es veltīju acumirkli viņa lielajam datorgrafiķa monitoram. Tur tapa lielformāta plakāts, pilns mazu, krāsainu vārdiņu. Izskatījās, ka tas ir uzskates materiāls, ko palūdzu sava darba vajadzībām – vairāki simti vissavdabīgāko veco latviešu vārdu glīti izmētāti dažādos leņķos un lielumos. Absurds materiāls, bet pabeigts izskatīsies iespaidīgi, it īpaši ņemot vērā pārsteidzošo darba apjomu, ko viņš kādā entuziasma uzplūdā bija veltījis vizuālo nianšu visprecīzākajai nogludināšanai. Nepiesardzīgs vērotājs valodas dzīļu priekšā varēs sajusties melns un maziņš. Tomēr, ja šīs nebija “crazy”, tad es vairs nezināju, kas ir. Viņš droši vien bija mainījis gaumi.
2016. gada septembŗa/oktobŗa mijā.
* * *
Viņi viegli krita pārmērībās, elpa pārāk strauja, pieskārieni pārāk kārdinoši, tas nekas, ka palika zilumi un nagu pēdas. Know me where it hurts. Sajūtas saplūda sinestēziskā sakausējumā, pārāk labi, lai apstātos, pārāk intensīvi, lai noticētu, ka kaut kad vēlāk būs atkal ikdiena.
2016. gada septembŗa sākumā.
Zvaigznes
Mazā meitene, kas sapņoja, ka izaugs liela, strādās observatorijā un katru nakti skatīsies zvaigznes. Kādā paralēlajā pasaulē viņa varbūt noticēja, ka tāda nākotne ir iespējama un aizgāja mācīties astronomiju. Šajā pasaulē viņa guļ jūras krastā, skatās Piena Ceļa plašumā un prāto, ka zvaigznes it kā dzied mūžsenu, pārpasaulīgu un neaptverami melanholisku mūziku, kas agrāk vai vēlāk salauzīs sirdi pavisam.
2016. gada 18. septembŗī.
* * *
Durvis bija vaļā, tātad viņš viņu jau gaidīja. Viņa ienāca gaitenī un, pogājot vaļā lietusmēteli, ieskatījās istabā. Viņš sēdēja pie datora un kaut ko lasīja. “Sveika, Haskela!!”
Viņa pārgāja pāri istabai un palūkojās viņam pār plecu. “He, hē, ar vēsturi iepazīstamies,” viņa padomāja, ievērojot ekrānā desmit gadus vecu programmētāju joku vēstkopu. And then there is Haskell… Haskell is like “that girl”. Viņa pasmaidīja. Vakars solījās būt interesants.
2016. gada septembŗa sākumā.
* * *
Kā man nepatīk tie BMW, kas šķībi parkojas, viņa ar smaidu nodomāja. Tad izbrauca no stāvvietas, lai iebrauktu atpakaļ taisnāk. Pēc mašīnas pārvietošanas rietošās saules saules stari ar gandrīz māksliniecisku precizitāti atspīdēja zilibaltā vairodziņa metāliskajā apmalītē.
2016. gada augusta sākumā.
* * *
– Šī būs no tām lietām, ko ir prieks atcerēties, bet kauns stāstīt?
– Atcerēties, bet nestāstīt – jā. Bet ne jau kauna dēļ. Es te nekā neētiska nesaskatu. Nestāstīt tādēļ, ka klausītājs to nesapratīs.
2016. gada jūlija sākumā.