* * *

– I have to admit, you are snoring. Lightly, tho.
– You however were giggling in the sleep.
– Huh, really? I don’t remember…
– You were most certainly enjoying yourself!

It sounded surprisingly comforting when put this way. I used to talk in the sleep when I was in my early twenties, but hadn’t heard such reports for a long, long time.

Pēdējā gada laikā smadzenēs iebūvētais Random Walker salūzis. Tā vietā, lai klīstu pa visurieni, atklātu iemīlējušos poēziju, jokus un kalambūrus, tas atkal un atkal uzduras Ktulu.

/2021. gada novembŗa otrā puse/

* * *

Aizmirsu izspiest sajūgu un pēc gara bremzējiena pie krustojuma noslāpām.

– Piedod, mīļā, esmu pa šīm dienām krāpusi tevi ar automātiem, – es teicu, iedarbinot aizdedzi.

* * *

Es stāvēju malā un skatījos, kā viņš pie spoguļa uzlaiko gandrīz pabeigto džemperi – kakla izgriezumu vajadzēja novērtēt, vai nav jāpārada.

– Izskatās ļoti plain, – viņš teica. Tad, uz mani pat nepaskatoties, uzreiz piebilda: – plain is the best, man patīk.

* * *

Viņas sēdēja šūpoļkrēslā un dzēra vīnu.

– Da nu muļķis viņš ir, nevis monogāms!

Otra dzidri sasmējās: – Uj, šito vajadzētu pierakstīt! Citēt!

– Bet nu man pēc labākās iedziļināšanās liekas, ka viņš sevi māna… – pirmā novilka.

* * *

Tā bija acīmredzami neveikla vēstule ar saraustītiem teikumiem, bet galvenais tur bija iespiests. Tagad jādod cerība, ka draugi to putru spēj saprast.

* * *

Redzot, ar kādu naidu pasaule metās virsū sešpadsmitgadīgai aspiju meitenītei, viņa kārtējo reizi sašaubījās, vai spētu tajā laist savus bērnus. Cilvēkus, ko bioloģijas dēļ nav iespēju nemīlēt vairāk par visu, palaist te, kur ir tik daudz plosītāju.

2019.gada augustā.

* * *

Gribu lidot. Gribu braukt naktīs pa tāliem klusiem ceļiem. Gribu būt visur un vienlaicīgi nekur. Klusas, nevienam nezināmas pieturvietas, naktsmājas pasaules galā. Reti cilvēki, īpaša kompānija. Brīvība.