Nakts velobraucieni

rakstīja

Nakts velobraucieni bija viņas pilsētas dzīves epizodītes, kas iezīmējās ar gandrīz neatkārtojamu vienkāršību. Cilvēki labajos un sliktajos viennozīmīgi dalījās atkarībā no tā, vai tie piesējās, kad viņa brauca garām. Visas problēmas, kuŗas vispār bija iespējams atrisināt, bija jārisina vai nu ar strauju bremzēšanu, vai ar pedāļu mīšanu, cik ātri vien iespējams. Izvēlies tieši vienu no divām iespējām, jo ātrāk, jo labāk, nekādu komplicētu plānu un intrigu. Bēdz vai bremzē. Pārējā laikā klausies, kā sausās rudens lapas grabēdamas skien pār veloceliņa asfaltu, jo viss cits savu nozīmīgumu ir pazaudējis jau puskilometru atpakaļ.

2012.gada oktobŗa vidū.

Vēstules

rakstīja

Ir vēstules, kuŗas vajag, vajag uzrakstīt un vēl vairāk vajag nosūtīt, bet nevar atrast sasodītās precīzās formas, kas izteiktu vajadzīgo domu. Bet pārprotamās un nekonkrētās formas noteikti tiks pārprastas un iznīcinās jau tā trauslo būvi, ko vēstulei vajadzēja nostiprināt. Kā lai nosūta to, ko nevar uzrakstīt?

2012.gada septembŗa un oktobŗa mijā.

Freids

rakstīja

Freidam, protams, bija taisnība. Dienā, kad Kasiope pieminēja vārdu “erotika”, viņu palasīt atnāca vairāk cilvēku kā pārējā mēnesī kopā.

Suzanne

rakstīja

You can spend the night beside her
And you know that she’s half crazy
But that’s why you want to be there
[..]
And you want to travel with her
And you want to travel blind
[..]
And you know that you can trust her
For she’s touched your perfect body with her mind

Leonard Cohen, Suzanne

Can I trust?

* * *

rakstīja

Skaistums sāp, kad tas mums ir neaizsniedzams.* Reizēm tam skaistumam ir silti dzeltenbrūnas acis. Vai dzidri gaiši pelēkas. Reizēm tā ir ideja, abstrakts tēls vai sapnis. Bet izolēt sevi no tā būtu nepanesami.

*) I.Ziedonis.

 2012.gada septembŗa sākumā.

* * *

rakstīja

Kā jau daudzi atstumtie un spurainie pusaudži, kas vēlāk pamanās izaugt vismaz par inteliģences nomalēm, viņa sākumā vēlējās sev blakus cilvēku, kuŗš būtu mīļš, iejūtīgs un ar kuŗu viņa varētu parunāt. Vienalga par ko, galvenais, lai būtu interesanti.

Kad nākamreiz viņai sanāca laiks, šķiet, pirmajos universitātes kursos, iedomāties par to, ko viņa gribētu, tēls, ko viņa sev domās uzbūra, bija dziļi ieaudzis tajā pašā savdabīgajā un par grūtu uzskatītajā profesionālajā vidē, kur viņa. Viņi mainījās ar nelieliem padomiem ikdienas darbam, stāstiem par elpu aizraujošajiem atklājumiem, netveŗamiem sapņiem un eksaktiem jociņiem.

Tagad viņa gulēja atvērtām acīm un skatījās tumsā nesaskatāmajos griestos. Gribējās ar kādu parunāt. Par darbu, darboholismu, par kļūdām un apkaunojumiem, par paniku un izmisumu, par seksu, par vīriešiem, par sievietēm, daudz, par dēmoniem, baudu, svētlaimi un bailēm. Viņa gribēja par savu dzīvi un apkārtējo pasauli stāstīt lietas, kas klausītāju nobiedē, aizdzen prom un sagrauj visu viņa ticību un cieņu pret stāstītāju, bet pretī saņemt iedziļināšanos un mierīgu pieņemšanu.

2012.gada augusta sākumā.

Spārni

rakstīja

Viņa tupēja uz daudzstāvu biroju ēkas jumta malas Jaunajā Teikā. Drīz būs jādodās tālāk, bet šobrīd bija tieši tik daudz laika, lai pavērotu saulrietu. Plaša, dzeltena debesu josla ar dažiem netīri pelēkiem mākoņiem, pamale oranžrozā, virs galvas — zilpelēks. Subjektīvi, un tomēr viņai likās, ka Rīgas saulrieti ir skaistāki kā jebkur citur redzētie. Blakus otras daudstāvenes fasādē redzams alternatīvais riets — tur debesis atspīd savdabīgi tumšinātas, tāda kā maza paralēlā pasaule. Krāsu bagātība, kuŗas niansēm netuŗ līdzi vārdos formulējami apraksti. Mašīnas, liels tilts, sliežu lauks un cilvēki ir tālu lejā, te augšā ir miers un klusums, plašums, absolūta brīvība.

Vēls rudens, uzpūš tāds kā paass vējš, tomēr nesalst. Viņa paskatās uz saviem pie krūtīm pievilktajiem ceļiem un mazliet izkustina rokas un spārnus, lai netirpst. Mugurā viņai ir tumši pelēks lidotāju kostīms, pieguļošs, bet biezs un silts. Pāris toņus tumšāks par spārniem.

Nevar tik ilgi notupēt nekustīgi, viņa sāk knosīties. Mazliet pastaipa rokas, mazliet pavēcina spārnus, mazliet pagroza plecus… Pag, spārni… kā var izkustināt muskuļus pie spārnu savienojuma ar muguru?… Hmm… Pag… Kā anatomiski ir uzbūvēti viņas spārni?

Pa logu spīd iekšā vasaras saule, acis ir miega pilnas, viņa guļ savā gultā, vismīļākajā vietā, un tomēr ir tik ļoti, ļoti žēl. Cilvēki nelido. Ne jau tik brīvi.

2012.gada vasarā.

* * *

rakstīja

Mēs sēdējām pusapjumtajā restorāna terasē. Saule ne par daudz, ne par maz, spirgts vējiņš, laiks caur caurēm atbilst prasīgajam vērtējumam: “Ideāls”. Pārmaiņus runājam par darbu (kā jau kolēģi), par dzīvi un par pusdienu radīto labsajūtu.

— Laba cūka, tieši tik asa, kā es vēlējos. Kā tavas garneles?
— Mazliet par daudz mīklas un par maz garneļu, bet priekš pseidoaustrumu restorāna ir pilnīgi pieņemami. Katrā ziņā manu akūto kāri pēc tīģeŗgarnelēm noteikti remdē.

— Mēs esam buržuji. Tu apzinies, ka mēs vienās pusdienās noēdām vairāk, kā daži mūsu līdzpilsoņi nopelna dienā?
— Neuztraucies, šī gan jau ir mana vienīgā ēdienreize dienā, tā ka nav nemaz tik traki. — Pēc pauzes. — Bet buržuji gan mēs esam, tur es tev piekrītu. Mīlēt darbu, ko dari, vispār ir buržujisms.

2012.gada jūlija sākumā.

Brīži, kuŗu dēļ vērts dzīvot

rakstīja

Sēž cilvēks, tāds nopients, domās iegrimis. Dzīves īpatnība, kuŗu viņš nekad nav vēlējies afišēt, atkal ir negaidot un, iepriekš nebrīdinot, tikusi atgādināta, turklāt visnotaļ publiski. Nav jau tā, ka viņš to varētu ietekmēt, tomēr neomulīgi. Tā nav no lietām, kas darītu kādu laimīgu vai pielūgtu, tā ir kā trešā kāja — sabiedrībā par ne īsti labu atzīta lieta, ar kuŗu piedzimt, to neizvēloties, un vienīgais, kas atliek cilvēkam, ir ar to sadzīvot.

Mūsu citkārt tik ierastajā labdabīgo smieklu noskaņā es nosaku: — Neuztraucies, es tak nesākšu par tevi domāt sliktāk tāpēc, ka tev ir trešā kāja. Man taču pašai ir līdzīga!

Cilvēks paceļ galvu un mazliet pasmaida. Ir labāk. Es pieminu vēl to, ka manai trešajai kājai patiesībā ir vismaz seši pirksti… Mjā, viņējai gan ir divi ceļgali… Pēc brīža mēs runājamies par trešajām kājam ar līdzīgu vieglumu kā par mīļākajiem tējas paveidiem.

Tie ir brīži, kuru dēļ ir vērts dzīvot. Tieši šie tik ļoti kā nevieni citi, lai gan vispār es esmu gan drusku gudra, gan drusku talantīga, un dzīve mani laik’ pa laikam aplaimo ar dažādiem atzīstamiem panākumiem, un trešās kājas eksistence ir pataloģija.

2012.gada jūnija sākumā.