Etīdes

* * *

rakstīja

– Kas, pagaidi! Kase, nu Kasēē!
Viņa skrēja, cerot, ka nepaklups. Es nevaru, viņa domās atbildēja, es nevaru apstāties, es nevaru atgriezties.
– Kas-ē, pagaidi taču! Tas, ko to gribi, nav iespējams, paklausies mani!
Es nevaru. Ja es palikšu, manis rīt vairs nebūs. Parīt. Īsteni neiespējamo lietu gribi tu.
– Kas, cilvēki tā nevar rīkoties!!
– Aizmirsis esi?! Es neesmu cilvēks! Un nekad neesmu solījusi būt, – beidzot ieskrējiena ātrums bija pietiekami liels, vējš ieķērās platajos spārnos un viņa bija gaisā. Rīt atkal būs diena. Kamēr viņa lidos, viņa būs dzīva, un tas ir diezgan svarīgs priekšnosacījums, ja taisās vaimanāt par salauztu sirdi.

2018. gada februāŗa vidū.

* * *

rakstīja

1.

Mēs bijām brīvi. Mēs lidojām. Kamēr citi klumburēja pa ledu un sniegu slīdēdami, klupdami, krizdami, mums piederēja ziemas aukstais, dzidrais gaiss. Mēs metām lokus un kūleņus, tvarstījām viens otru, vulgāri smiedamies, pikējām un atkal cēlāmies. Atpūtai mēs sēdējām uz jumta malas, šūpojām kājas un skatījāmies uz cilvēciņiem tur tālu lejā. Mēs reibām no brīvības un to neslēpām.

2.

Lielākoties cilvēki mūs vispār neievēroja. Retums kāds pavērās augšup. Tas bija dīvaini, ņemot vērā kādu troksni mēs reizēm sacēlām. Tad nu kāds nosodoši pakratīja ar pirkstu, vai reizēm viņi viens otram skaidroja, ka mēs jau patiesībā nelidojam, tas ir tikai acu apmāns un ilūzija, meli. Un pat ja ne īsti meli, tad mēs tāpat tūlīt nokritīšot. Bet mēs smējāmies un nekritām.

3.

Reizums mums gribējās dalīties. Mēs laidāmies lejup, sniedzām rokas pretīm cilvēkiem un aicinājām vizināties. Mums patika cilvēkiem radīt lidošanas nianses un cerēt, ka kādu dienu varbūt arī viņi… Paši… Ne tikai mums pie rokas. Bet arī, turot aiz rokas, skaisti – pasaule no augšas bija tik brīnišķa un brīnumaina, bija kauns to paturēt mums vieniem un nevienam citam neļaut redzēt. Kā var nedalīties ar šo brīvību un daili?

4.

Pat ilgstoši vizinātie ar laiku nolēma, ka lidot nav iespējams, ka tas ir pretrunā ar dabas likumiem. Bums, bladāc, un viņi jau bija aizsteigušies prom pa dubļu takām. Mēs, berzējot mazliet sūrstošās plaukstas, atgriezāmies uz jumta malas. Debesis ir tik lielas, ļoti! un tās pieder mums vieniem.

 

2018. gada februāŗa sākumā.

* * *

rakstīja

Mēs zāģējām kilometru kilometriem pa tukšo, naksnīgo un relatīvi drošo ceļu. Tuvākā pilsēta bija simtiem kilometru tālu un šķita, ka mums ir visas pasaules laiks.

– Skat, skrīnseiveri ieslēdza,- es pamāju pāri stūrei, kad sākās sīkpārsliņu sniegputenis.
Viņš silti pasmējās: – Labi, ka Windows lodziņi nelido stiklā!


2018. gada janvāŗa vidū.

* * *

rakstīja

Pēc šķietami nevainīgā jautājuma viņā kaut kas salūza un viņa puskliegšus sāka lamāties par pēdējo mēnešu notikumiem. Kad pēc minūtes vārdu straume bija jau praktiski izsīkusi, viņa vēl piemeta galā: “un nekad nesauc manus draugus par prātu izkūkojušiem narkomāniem, citādi vienkārši galvu noraušu!” Tam nu nebija nekāda sakara ar pārējo monologu, bet arī šis deva atvieglojuma sajūtu.

2017. gada decembŗī.

* * *

rakstīja

Amizanti, viņa domāja. Viņa savu ātrsirdīgās dusmas bija jau sen pieņēmusi kā vienīgo iespējamo reakciju, kas varētu nākt dabiski. Par visām pārējām vienmēr bija jācīnās, vienmēr pie miera un pacietības bija jāpiedomā. Bet tās dienas saruna apziņā nosēdās lēni. Pakāpeniski noformulējās secinājumi par sekām, blakusefektiem un it kā vienkāršo teikumu plašo ietekmi. Tā jau būtu labi, tikai ar katru secinājumu kopaina zīmējās varen melna. Acīmredzot, kaut kāda smadzeņu aizsargreakcija, lai tiktu galā ar pārāk lielu atšķirību starp “jauno” un “veco” bildi. Laikam tā jābūt, ja mīļi draugi pēkšņi izradās nu baigie mēsli ar ilgtermiņa maskēšanās spējām.

2017. gada decembŗī.

* * *

rakstīja

Protams, ka tā man ir problēma, ja cilvēki mani ienīst par to, ka viņi ar mani ir labi pavadījuši laiku. Tieši kāpēc lai nebūtu?!

2017. gada decembŗa sākumā.

* * *

rakstīja

– Neliec man izvēlēties starp tevi un viņu. Tu zaudēsi.
– …
– Visi, kas man ir uzstādījuši ultimātus, vienmēr ir zaudējuši. Mana brīvība man ir svarīga.

2017. gada novembŗa vidū.

* * *

rakstīja

We used to have it all, but now’s our curtain call
So hold for the applause, oh
And wave out to the crowd, and take our final bow
Oh, it’s our time to go, but at least we stole the show
Least we stole the show

Kygo – Stole The Show, met via Sofia Karlberg

* * *

rakstīja

Fuck, ir tik viegli pēkšņi atkrist 20 gadus atpakaļ. Pie restorāna tualetes durvīm kāds agresīvi dauzīja. Klikt, un smadzenes mirkļa miljondaļā ir pārlasījušas, ka telefons ir aizmirsts pie galdiņa, tāpēc nevar palūgt vīram atnākt, telpa pie tualetes durvīm ir tukša un neparedzama, tātad var gadīties, ka sit, restorāna apakšstāvs ir tukšs, tātad ja nesitīs, pateiks ko riebīgu, varbūt par pārāk ilgu kakāšanu vai stulbām maukām kā tādam… kā es varēju tik stulbi aizmirst telefonu, kā es varēju aizmirst nodrošināties jebkādā veidā, otras izejas arī nav, ja tiks ārā, pa kāpnēm skriešana nebūs ātra…

…

Telpa pie tualetes durvīm bija tukša, kāpnes arī. FŪ. Šobrīd nesitīs.

Kamēr iekārtojos pie galdiņa, pagātne jau bija atgriezusies miglā. Vīrs smaidīja. Šī bija cita dzīve.

2017. gada oktobŗa vidū.