MoDo rakstīja par dienu, kad atnāca zombiji, un trāpīja. Turklāt tā kā neesmu to dzirdējusi autora lasījumā, tad es šo tekstu dzirdu N.Geimena balsī.
Etīdes
* * *
Domājot par Ziedoni… Ja es nevaru spēlēt atklātām kārtīm un uzvarēt, tad nav vērts spēlēt vispār. Iešu ka labāk darīt ko citu.
* * *
Visi zina, ka “mīlestība ir lēnprātīga, mīlestība ir laipna, tā neskauž, mīlestība nelielās, tā nav uzpūtīga. [..] Tā apklāj visu, tā tic visu, tā cer visu, tā panes visu.” Pārfrāzētu Pāvila vēstules korintiešiem fragmentu lasa pat simtiem laicīgo kāzu ceremonijās. Bet vai Tu zini par kroņlukturiem?
Viņi ir likteņa izredzētie. Divas baltas neļķes pie nakts melnā smokinga. Divi kroņlukturi debesīs.
Ir ļoti maz to, kuru mīlestība nav noslēpjama.
Tie ir tie retie, kuri stāv augstu pāri mums. Viņi tur nav kāpuši, viņi to nav prasījuši, bet kāds brīnums ir pacēlis viņus mums pāri, un nu mēs tos nesaprotam. Mums ir grūti skaistos vakaros, mums ir smeldze, skumjas un grūtsirdība – skaistums sāp, kad tad mums ir neaizsniedzams. Viņi ir priecīgi skaistos vakaros, jo viņi ar skaistumu dabā ir izlīdzināti. Viņi ir tajā augstumā, ko mēs nevaram aizsniegt. Tā ir dziesma, ko mēs neprotam dziedāt. [..]
[..] Viņi ir neredzēti skaisti, jo viņu attiecības nav noslēpjamas. Viņi spēlē ar atklātām kārtīm un mūs uzvar. Viņi ir vienīgie, kas ar atklātām kārtīm uzvar. [..] Viņiem nav kauna. Viņi ir akli un kurli pret mums. Viņi mūs neredz, nedzird un nesaož. Un tomēr – mēs viņiem piedodam. Jo viņi ir solījums, ka varbūt arī mēs kādreiz… Varbūt arī mēs.
To ir rakstījis Imants Ziedonis.
* * *
Viņa smaidīja un es ļāvos valdzinājumam. Zināju, ka vairs nemāku to fatālo, bezcerīgo pusaudžu gadu iemīlēšanos, bet apziņa, ka šoreiz pēc ilgāka laika nav jāpieskata, lai es neizskatītos pārāk iemīlējusies, darīja mani brīvu. Pēkšņi muļķīgi smaidīt bija bauda.
2018. gada jūnija beigās.
Dream of Sky
I am lonely wherever I go
Sanctuary is all that knowAnd I dream of the sky
Broken clouds drifting by
And I dream of the sky
My utopian lie
Miracle of Sound, Dream of Sky,
burvīga pasāža
* * *
Kad nomira viņas vīrs, viņa uztetovēja sev uz muguras spārnus. Tikai ne vairs kā savulaik izsapņotos pelēkos dūjas vai eņģeļa spārnus, bet sikspārņa, pūķa, ar nagiem un ādainām plēvēm.
2018. gada jūnija vidū.
* * *
Viņai patika braukt, viņai patika vadīt auto un viņai patika vadāt draugus par spīti savai neizsmeļamajai nespējai orientēties nedz apkaimē, nez kartē. Parasti viņa to kompensēja ar internetam pieslēgtu telefonu un digitālajām kartēm, taču telefons lēni mira jau otro mēnesi un bija jālūdz draugiem stāstīt ceļu.
Šķita sireāli tieši šim draugam lūgt norādījumus, taču patiesībā – kāpēc ne. Šo to viņa jau bija no viņa iemācījusies, tagad vēl varētu uzzināt arī, kā tikt uz jūru.
2018. gada maija beigās.
* * *
Uz vakariņām viņa sagaidīja mani pieturā.
– You look gorgeous! Fuck me sideways, I feel underdressed!
– Umm, par seksu publiskā vietā ir administratīvais sods, nez, cik tagad, bet kādreiz bija piecdesmit.
– Ejam izņemt naudu!
2018. gada aprīļa beigās.
* * *
They say ‘common sense is not so common’, but in the black days it feels more like ‘common sense is so rare, it’s a clinical diagnosis’. In the good days it doesn’t matter because you’re Jonathan Livingston Seagull.
In the end of the April, 2018.
* * *
Darboties ar savu jauno projektu un ar acs kaktiņu vērot, kā jauni, puskaili vīrieši bungo, nav nemaz slikti.
2018. gada aprīļa beigās.